Aktīvākā iedzīvotāju daļa aizbrauc pati, un mēle nekustas viņus nosaukt par nodevējiem
Aktīvākā iedzīvotāju daļa aizbrauc pati,
un mēle nekustas viņus nosaukt par nodevējiem
Pagājušajā nedēļā publicētais profesora Mihaila Hazana pētījums, ka pēdējos 10 gados no Latvijas emigrējušo skaits ir apmēram 200 tūkstoši cilvēku un šajā saistībā valstij nodarītie ekonomiskie zaudējumi ir vismaz 100 miljardi, pār mūsu galvām nāca kā auksta ūdens šalts. Faktiski jau visi zinām, ka izbraukušo skaits ir milzīgs, taču, ka to ir tik daudz, prātam gandrīz neaptverami.
Mums vēl atliek gaidīt tautas skaitīšanas rezultātus Latvijā, kuru publiskošana nezin kādēļ tā ievelkas.
Protams, nekad neviena statistika nav pilnīga un precīza, tāpēc tautas skaitīšanas rezultātus gaidu ar interesi. Liela labuma gan nebūs, kad uzzināšu šo skaitli. Kad komunistisko represiju laikā uz Sibīriju izsūtīja labāko tautas daļu, to nosodām, taču tagad šī sociāli un ekonomiski aktīvā daļa aizbrauc pati, un mēle nekustas, lai viņus sauktu par nodevējiem. Ikvienam ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi. Protams, arī visiem emigrantiem nav paveicies un viņi tur gaidītos labumus nav ieguvuši, tāpēc atgriezušies Latvijā.
Mani gan mulsina mūsu valstsvīru ne reti paustais uzstādījums, ka darbaspēka kustībai jābūt brīvai. Ar šādu loģiku nekad no pašreizējā zaņķa neizkļūsim. Par milzu līdzekļiem augstskolās sagatavojam labus speciālistus, kurus tūlīt nokrejo citu valstu kantori.
Paši paliekam ar garu degunu. Iespējams, šis ir viens no aspektiem, dēļ kura nav liela atbalsta jaunā izglītības ministra Roberta Ķīļa iecerētajai augstākās izglītības reformai, jo kāpēc gan augstskolas beidzējam kaut kā jāatlīdzina par viņā ieguldītajiem līdzekļiem, ja no tā ārzemēs varēs izvairīties.
