Cilvēces vēsturē ir bijuši periodi, kad speciālistiem izdevies samērā veiksmīgi prognozēt attīstības virzienus vismaz tuvākajām desmitgadēm.
Pašlaik pašu tālredzīgāko ekonomistu un politiķu tuvākās nākotnes paredzējumi ir tik pretrunīgi, ka neviena teorija vairs nešķiet ticama. Varam runāt par krīzi, recesiju vai citādi, bet skaidrs, ka nekas vairs nenotiek pēc klasiskajiem tautsaimniecības likumiem.
Daļēji tas varbūt tāpēc, ka pasaule aizvien redzamāk sašķeļas divās atsevišķās pasaulēs, kur savu agresivitāti un no mums atšķirīgu domāšanas veidu uzrāda musulmaņu pasaule. Tālākā nākotnes perspektīvā Eiropas kristīgajai civilizācijai vislielākais apdraudējums būtu gadījumā, ja notiktu izlīgums starp radikālajiem islamistiem un cionistiem, kaut šobrīd kaut kas tāds var šķist pilnīgi neiespējams.
Kādreiz daži asprāši sprieda, ka pasaulē pirmais sociālists bijis Jēzus Kristus. Patiesi, klasiskā sociālisma idejas par cilvēku vienlīdzību ir ļoti pievilcīgas, tās atbilsts uz kristietības pamatiem radītajiem humānisma un taisnīguma idejām. Nelaime tikai tā, ka demokrātijas apstākļos savu sociālisma izpratni steidz īstenot lumpeni, kuri izprot tikai materiālo vienlīdzību, proti, atņemt turīgajiem un izdalīt nabagiem. Absurdākais piemērs ir mūsdienu Zimbabve, kur bagātās balto fermeru saimniecības likvidēja, zemi sadalīja iedzimtajiem, kuri īsā laikā visu apēda un tagad tauta mirst badu.
Šādas noskaņas dažkārt pavīd arī Latvijā, sak, vainīgi tie, kas sagrābušies. Derētu gan atcerēties, ka deviņdesmito gadu sākumā visazartiskāk grāba tie, kuri zināja tikai sava vēdera vajadzības. Par pajām sagrāba govis no kolhozu fermām, turpat pie kūts stūra nokāva, naudiņu nodzēra un tagad pievienojušies lumpeniem, kuri pieprasa jaunu bagātību pārdali.
Ir jāpiekrīt dažiem publicistiem, ka vēlēšanu tiesības pienāktos dot tikai tiem pilsoņiem, kuriem kaut kas pieder, jo lumpenizētās masas gatavas nobalsot gan par jaunu Hitleru, gan jaunu Mao. Ja cilvēka ideāls ir maize un izpriecas, tad bez domāšanas masu psihozes iespaidā varam padzīt vienu Saeimu, lai vietā ievēlētu citu, vēl kuslāku. Nacionālās vērtības, patriotisms, nācijas izdzīvošanas ideja tad paliek kā nevajadzīga abstrakcija.
Pāris vārdu par mūsu apgraizīto budžetu nākamajam gadam. Skaitļi nav iepriecinoši, bet mums ar vēsu prātu vajadzētu paļauties uz finanšu ministra Vilka viedokli, jo cita līdzvērtīga eksperta mums pašlaik nav. Pieredze liecina, ka jebkurā sastrēguma situācijā valdība atrod rezerves līdzekļus, lai papildus finansētu gan veselības iestādes, gan izglītību vai kultūru. Ja vien sekmīgi pildīsies budžeta ieņēmumi, ja izdevīgi paveiksies pārdot “Citadeles” banku, tad izķepurosimies.
Brīvā tirgus ēnas pusesSava veida sociālisms līdz šim valdījis arī valstu starpā, jo grieķi, itāļi, portugāļi vai īri (tāpat arī latvieši) vēlas dzīvot tikpat labi kā vācieši, beļģi, zviedri vai dāņi. Pretī šīm vēlmēm darbojas brīvais tirgus, rezultātā, teiksim, vācu firmas izkonkurē grieķu ražotās preces, līdz beidzot grieķi visu vajadzīgo pērk no Vācijas, Austrijas, Šveices, Francijas, pretī eksportējot gandrīz tikai olīveļļu un populāro brendiju “Metaxa”.
Lai baudītu civilizācijas jaukumus, grieķiem vajadzēja aizņemties. Bet naudu mēs notērējam, un atkal tās nav. Tāpēc Grieķijas valdība pārdeva ārvalstu bankām savas parādzīmes par 38 miljardiem eiro, bet ģrieķu bankas ārzemēm parādā 220 miljardus eiro, un parādzīmju vērtības samazinājums uz pusi visai mazs atspaids, jo Grieķija atlikušo parādu atdot teorētiski varētu tikai pēc simts gadiem. Ja cilvēkiem samazinās ienākumi, cilvēki dumpojas. Nāk jaunas valdības, kurām jāturpina strēbt to pašu trekno gadu ievārīto putru.
Situācija Eiropā un ASV satrauc visu pasauli. Teiksim, viens no finanšu haosa pārvarēšanas scenārijiem būtu eiro devalvācija, proti, Eiropas centrālā banka sadrukātu pāris vagonus ar banknotēm. Tas krietni samazinātu iedzīvotāju reālos ienākumus arī Vācijā, un Merkelei būtu mazas izredzes tikt pārvēlētai, savukārt stipri pieaugtu visas eirozonas valstu ražojumu konkurētspēja globālajā tirgū. Par to visvairāk uztraucas Ķīna, kurai samazinātos iespējas pārpludināt pasauli ar saviem lētajiem ražojumiem, tāpēc Pekina apsver iespējas, kādā veidā piedalīties eiro glābšanā. Līdzīgas bažas valda arī Krievijā un citās naftas eksportētājzemēs.
Lai kādi būtu tagadējās krīzes pārvarēšanas scenāriji, skaidrs ir viens: turpmāk nacionālām valstīm jāveic pasākumi, lai ierobežotu brīvo tirgu tajā ziņā, ka nav jāļauj importēt tās preces, kuras var saražot paši. To gan sauc par protekcionismu, bet nevar pieļaut, ka, teiksim, Latvijas gadījumā, mūsu cūkkopību vai kartupeļu audzētājus spiež pie zemes kaimiņi ar subsidēto produkciju, proti, tirgojot par faktiskām dempinga cenām. Tas pats attiecas uz mūsu tekstilpreču ražotājiem utt.
Līdzīgas problēmas saistās ar nekontrolētu Latvijas zemju, mežu un ražotņu uzpirkšanu kā bagāto ārzemnieku liekās naudas ieguldīšanas veidu. Latvijas īpašumi galu galā nav banka, kur noguldīt naudu drošībā, kad īstās bankas kļuvušas nedrošas.Milzīgās viesstrādnieku plūsmas globālā mērogā ir mīna ar laika degli, jo jāsaprot, ka arī citām valstīm, pat pašām bagātākajām, treknie gadi ir apdraudēti.
Man ir lielas bažas par sekām, jo pirmās iezīmes jau redzam zemē ar zemākām sadzīves kultūras tradīcijām – Krievijā. Kad septiņi tūkstoši “Krievu maršā” izkliedz aizskarošus saukļus, tad jāsaprot, ka tas tikai sākums. Un policija jau tagad tvarsta tadžikus un sūta atpakaļ uz dzimteni (bet Krievijā nodarbināti pusotra miljona tadžiku).Kurš prognozēs letiņu likteni ārzemēs?
