Nepieciešams sajust to robežu, aiz kuras paši kļūsim nabagāki
Nepieciešams sajust to robežu, aiz kuras paši kļūsim nabagāki
Pagaidām neizskatās, ka izdosies savākt nepieciešamo parakstu skaitu, lai vajadzētu rīkot referendumu par krievu valodu, kurai prasa otras valsts valodas statusu. Tiesa, vēl mēnesis laika, taču lielākais krieviski runājošais politiskais spēks “Saskaņas centrs” ir atteicies no prasības paaugstināt krievu valodas statusu valstī. Taču ne par to turpmākās rindas.
Protams, arī es iestājos, ka Latvijā ikvienam cilvēkam jāprot runāt latviski. Es te negrasos iztirzāt šovinisma un citus aspektus, kad daudzi cilvēki, jo īpaši Rīgā, principā nevēlas runāt latviski. Tas kaitina.
Laukos ir citādi. Katrā no mums lielākā vai mazākā mērā mīt egoists. Valodu nelietojot, tā aizmirstas. Savulaik pat sapņus redzēju krieviski, brīvi runāju ukrainiski pat atšķirot dialektus. Varēju lasīt paša abonētos mākslas žurnālus poļu un čehu mēlē. Tas viss ir pagaisis uz neatgriešanos. Nu jau rodas sarežģījumi ar atsevišķām niansēm krievu valodā.
Valkā man nav daudz paziņu, ar kuriem labprāt parunājos krieviski. No vienas puses it kā aplami, jo man vajadzētu censties panākt, lai sarunu biedrs izteiktos latviski, taču izmantoju šo iespēju parunāties krieviski.
Var jau spriedelēt, ka pietiek ar grāmatu lasīšanu, krievu televīzijas kanālu skatīšanu, taču runāt pašam ir pavisam citādi. Dzīvo valodu var izjust tikai to lietojot un izmantojot idiomas, plašu sinonīmu klāstu un īpatnus teicienus.
Ikviens zina, ka mazo tautu valodas ir apdraudētas visā pasaulē, tāpēc nākas ierobežot lielo valodu lietošanu. Taču nepieciešams sajust to robežu, aiz kuras paši kļūsim nabagāki.
