Izbrīnā ieplešu acis, ieraugot Brantu pagasta “Jaunzaļkalnu” māju saimnieci Anitru Cīruli izejam pagalmā pabarot putnus, ģērbušos peldkostīmā.
Izbrīnā ieplešu acis, ieraugot Brantu pagasta “Jaunzaļkalnu” māju saimnieci Anitru Cīruli izejam pagalmā pabarot putnus, ģērbušos peldkostīmā. Ir taču ziema. Termometra stabiņš vēl joprojām turas zem nulles, mīnus grādu sadaļā.
Anitrai tas netraucē. Drīz viņa dosies uz mājai tuvējo dīķi un peldēsies tur izcirstajā āliņģī.
Uz dīķi arī 20 grādu salā
Katru dienu ar peldi dīķī Anitra iesāk kopš pērnā gada aprīļa. Toreiz Cīruļu ģimenei bija jurģi. Smiltenieši pārcēlās uz laukiem, nomainot savu trīsistabu dzīvokli pilsētas “8CBR” mikrorajonā pret senu māju Brantu pagastā pļavu un mežu ielokā. Kopjot ar krūmiem aizaugušo zemi, tur izraka divus dīķus.
Jau pirmajās dienās pēc pārcelšanās Anitra no rītiem, guļot jaunajā mājvietā, prātoja: “Dīķis pie mājas, un neeju peldēties?” Pirmajā reizē uz dīķi aizlavījās klusītēm, par savu nodomu nesakot vīram. Laiks bija vēss. “Ja es nevarētu ielīst ūdenī, Ilgvars smietos,” pieļauj Anitra. Ūdens dīķī tajā aprīļa rītā patiesi bija stindzinoši auksts. Šķita, kājas saraus krampji. Tomēr viņa izturēja.
Tas bija sākums, un nu jau desmito mēnesi Anitra uz dīķi dodas katru rītu pirms pulksten septiņiem. Viņu pavada Andora. Tā sauc Cīruļu suni. Tumšajos gadalaikos ceļu izgaismo baterijas uguns.
No aprīļa līdz šā gada janvārim Anitra rītos nav peldējusies tikai dažas reizes — divreiz tad, kad nakšņoja Rīgā, un nepilnu nedēļu janvārī, kad bargā sala dēļ ledū nevarēja izcirst āliņģi. Kad sākumā vēl bija aptuveni mīnus 20 grādu, viņa ierastās ūdens procedūras neizlaida. Taču naktī strauji kļuva aukstāk. Nākamajā rītā biezo ledu Cīruļi sita bez rezultāta. Āliņģis neveidojās.
Visgrūtāk ir slapjdraņķī un vējā
“Iepriekšējā pieredze? Tādas man nebija. Kur tad es pilsētā varētu peldēties āliņģī?” par to, kā sākusi rūdīties, stāsta Anitra. Speciālistiem padomu viņa nevaicāja. Ievēroja personīgās sajūtas.
Anitra sevi raksturo kā aukstumizturīgu cilvēku. Jau iepriekš vēsās vasarās nebija problēmu ielīst stindzinošā ezera vai jūras ūdenī, kamēr citi drebinājās krastā. Tā ir priekšrocība, uzsākot norūdīšanās procedūras.
Drīz Anitrai kompāniju rīta peldēs dīķī sastādīja Ilgvars. Novembrī viņš aizbrauca uz Vāciju un ikrīta peldes pārtrauca. “Uzradās miega sajūta,” atceras Ilgvars. “Līdz pat pusdienlaikam nebiju kārtīgi atmodies. Kad ierados darbā, mazgājos pie izlietnes aukstā ūdenī.” Peldēšanos dīķī viņš pagaidām nav atsācis. Meitas Dita un Lelde tur peldas tikai vasarā.
Viens no ieguvumiem, ko cilvēkam sniedz ūdens procedūras, ir organisma labāka pretestība saaukstēšanās slimībām. Anitra ar šīm kaitēm ir uz “jūs”. Ne šķauda, ne klepo, ne sāp kakls. Arī iesnas viņai met līkumu. “Es vispār reti slimoju. Agrāk pilsētas dzīvoklī ziemā staigāju pa virtuves flīžu grīdu basām kājām un tad gan drīz vien šķaudīju. Taču arī tad iesnu nebija.”
Visgrūtāk esot ieiet ūdenī slapjdraņķī un lielā vējā. Ziemā iegremdēties āliņģī ir pat vieglāk, ja vien organisms pie šādas peldes radināts jau iepriekš. Ūdens temperatūra ziemā ir aptuveni četri grādi un zem ledus segas tāda saglabājas bez krasām izmaiņām.
Pēc izkāpšanas no āliņģa ķermenis apledo, stāsta Anitra. “Pēc tam nedrīkst iet atpakaļ gultā. Ielieku krāsnī malku un ģērbjos. Kad mēģināju vēl kādu brīdi pagulēt, jutu, kā no manis izdalās aukstums.”
Ērtāk ir peldēties kailam. Aukstajā laikā peldkostīms rada nepatīkamas izjūtas un pat sasalst. Pēc peldes āliņģī kājām jābūt apautām. Faktiski ziemā tā pat nav pelde, bet iegremdēšanās ūdenī uz pāris minūtēm.
Pavadījumu peldēm spēlē putni
Draugi un paziņas Anitru viņas hobija dēļ labsirdīgi dēvē par trako meiteni un ne vienu reizi vien taujā, cik ilgi viņa domājot peldēties. Anitrai tas nav pašmērķis, bet gan procedūra labsajūtai un enerģijai. “Peldēšos tik ilgi, kamēr pašai patiks. Ziemassvētkos uz āliņģi aizgāju pat trīs reizes dienā. Sajūta bija kā vasarā.”
No ikrīta peldēm iegūst ne vien miesa, bet arī gars. Vasarās peldētājiem pavadījumu spēlē putni. Ilgvars ar patiku atceras rudens rītus, kad devās uz dīķi un zem kājām čaukstēja pirmo salnu skartā apsarmojusī zāle. Lēca saule. Tās gaismā vizuļoja zirnekļu noaustie tīkli. Izkāpjot no dīķa, miesu durstīja mazas adatiņas un bija patīkami silti.
Ja Cīruļu ģimene nebūtu pārcēlusies uz laukiem, šādas pasaules izzināšanas viņiem nebūtu tāpat kā citiem pilsētniekiem.
“Te ir skaisti”, ģimenes jaunās mājas raksturo Ilgvars. Naktīs pagalmā ieklīst stirnas un pienāk pavisam tuvu ēkai. Sētā iecilpo zaķi. Dažreiz uzrodas lapsa, āpsis vai meža cūka. “Ja pieceļas agrāk, var pieiet pie jebkura loga un apskatīties zvērus,” smaida Ilgvars.
“Jaunzaļkalnu” apkaimē ir daudz putnu. Viņu dēļ vasaras naktīs cilvēki nevar gulēt pie atvērta loga. Tuvējā pļavā vasarās apmetušās griezes. Naktīs viņas it kā sacenšas ar lakstīgalām, kurai skaļāka balss.
Pilsētnieki laukos rod mieru
Daba relaksē, atzīst Cīruļu ģimene. Viņi saprot arī citus ikdienas stresa nogurdinātos pilsētniekus, kuri mājokli meklē laukos. “Kuriem vien ir iespēja, tie pārceļas uz laukiem,” ievērojis Ilgvars. “Cilvēks var dienā darbā būt maksimāli noguris un domāt, ka vairs nevarēs ne soli paspert, taču vakarā savās lauku mājās vēl var gan zāli pļaut, gan dārzu rakt un, to darot, atpūsties.”
Ikdienā Ilgvars un Anitra strādā savā uzņēmumā “Tinda – C” Smiltenē. SIA “Tinda – C” pieder autoserviss un automašīnu rezerves daļu veikals. Pēc saspringtā darba lauku klusums un miers patīkami uzlādē ar jaunu enerģiju. Šovasar būšot pilnībā iekārtota pie mājas uzceltā pirts — vēl viens relaksācijas avots. Anitra un Ilgvars ir regulāra pirtī pēršanās procesa cienītāji.
Tomēr nav tā, ka dzīve laukos ir tikai paradīze bez rūpēm. Ir jāstrādā, lai koptu apkārtni un tā nepārvērstos par džungļiem.
Vasarās viens no galvenajiem Cīruļu ģimenes darbiem ir zāles pļaušana. Bez traktora palīdzības ar to galā netikt, jo platības ir lielas. “Ja visu nedēļu zāli neesmu pļāvis vakaros, tad šim darbam jāziedo sestdiena vai svētdiena. No sākuma domāju, ka tas ir tik jauki — sēdēt uz traktorīša un pļaut zāli, taču, kad tas jādara regulāri, sajūtas ir citas,” atzīst Ilgvars.
Tomēr tā ir salīdzinoši maza neērtība pret citiem ieguvumiem. Cīruļu ģimene ar jurģiem, nomainot pilsētu pret laukiem, ir gandarīta.
***
Aukstuma procedūrām ir ārstniecisks efekts
Pelde āliņģī sniedz ne tikai možumu. No tās cilvēks gūst arī citus labumus.
Komentāru sniedz Iveta Točelovska, Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas un poliklīnikas fizioterapeite: “Mēs aukstumterapiju pazīstam jau no bērnības, kad pie sasistas pieres pielikām aukstu karoti vai piespiedām pieri pie durvju kliņķa. Metodi, kad izmanto zemu temperatūru, sauc par krioterapiju. To pielieto traumatoloģijā, rehabilitācijā un vēl plašāk, un tās ārstnieciskais efekts ir liels. Šī metode pazīstama ļoti sen un atklāta pat vēl agrāk nekā siltumprocedūras. Šobrīd siltuma procedūras guvušas virsroku, jo aukstuma terapija nav piemērota visiem cilvēkiem. Tas atkarīgs no katra cilvēka veselības stāvokļa, no tā, kā viņš iztur aukstumu, un no norūdīšanās.
Aukstuma procedūru galvenais efekts ir nervu sistēmas nostiprināšana. Ar to cīnās pret dažādām gan perifērās nervu sistēmas, gan centrālās nervu sistēmas saslimšanām. Ļoti pozitīvu efektu šīs procedūras dod locītavām, tāpēc tās izmanto, piemēram, pie reimatoīdā artrīta un bērnu cerebrālās triekas, kā arī pie visdažādākajām citām saslimšanām, lai nostiprinātu organisma imūnsistēmu un norūdītu organismu.
Es neieteiktu visiem uzreiz pēc raksta izlasīšanas doties uz tuvāko āliņģi, jo pirms tam noteikti rūpīgi jāveic veselības pārbaude un jākonsultējas ar ģimenes ārstu. Norūdīšanās jāveic pakāpeniski, mājās sākot ar kontrastdušām. Ūdens sākumā nedrīkst būt ledains. Organisms pie aukstuma procedūrām jāpieradina pakāpeniski, lai šoks, ko tas saņem, nebūtu pārāk liels.
Ja veselība atļauj, šādas procedūras ir ieteicamas. Ziemas mēnešos tās palīdzēs izvairīties no dažādām saslimšanām, piemēram, gripas un saaukstēšanās vīrusiem. Imūnsistēma nostiprinās, un organisms spēj labāk pretoties saslimšanām.
Pēdējos gados aukstuma procedūras pielieto arvien vairāk un dažādās metodēs. No krioterapijas šobrīd ir populāra kriosauna. Cilvēku ievieto speciālā kabīnē, kurā ir mīnus 160 grādu. Tas ir sauss gaiss, un cilvēks nejūt milzīgo aukstumu. Pēc 10 reižu ilga kursa atsauksmes ir ļoti labas, it īpaši, ja pacientam ir locītavu problēmas.”
