Ko agrāk komunisti veica ar pistoli un spīdzināšanu, tagad demokrātijas aizvēni pelēkie kardināli paveic ar laipnu smaidu.
Ko agrāk komunisti veica ar pistoli un spīdzināšanu,
tagad demokrātijas aizvēni pelēkie kardināli paveic ar…
Nekādi citi notikumi nespēj aizēnot gaidāmo Saeimas ārkārtas vēlēšanu peripetijas. Ne reti, aprunājoties ar cilvēkiem, priekšplānā izvirzās domu apmaiņa, par kuru politisko spēku balsot. Ja nobalsojām par valdošās koalīcijas atlaišanu, tad vietā jāmeklē kaut kas jauns, jo ir diezgan naivi cerēt, ka bijušie vadošie kaut ko radikāli būs mainījuši.
Taču atlikušo partiju ir gaužām maz, turklāt ar tā saucamajām mazajām kabatas partijām, visticamāk, rēķinās tikai paši šo partiju veidotāji un viņu draugi. Balss atdošana kādai no tām acīmredzot ir šīs balss izniekošana.
Pēc definīcijas man kā darba ņēmējam jeb algas cilvēkam nāktos balsot par kreisi centriskajiem. Tātad par sociāldemokrātiem, kuru nišu pilnā mērā Latvijā ir aizņēmis Saskaņas centrs. Tomēr šī spēka politisko uzskatu fons vairāk vai mazāk saistās ar krieviskuma fonu un visām no tā izrietošajām sekām.
Neraugoties uz to, par šo partiju ir balsojuši un balsos daudzi latvieši. Ne velti arī šoreiz saskaņiešiem paredz uzvaru. Savukārt Latvijas sociāldemokrātiem ne jau bez pamata ir slikta reputācija. Tātad man nav iespēju nobalsot, kā to dara cilvēki ar man līdzīgu sociālo statusu Ziemeļu un daudzās Rietumvalstīs.
Atliek vien, kā tautā mēdz teikt, izvēlēties mazāko no ļaunumiem. Kā lai uzzina, kuru? Pēc neatkarības atgūšanas vienmēr balsoju par nacionālās idejas kvēlākajiem uzturētājiem. Varbūt atkal laiks uzticēties jaunajiem puišiem, kuri cenšas uzturēt latviskuma principus?
Pēdēja laikā esmu uztvēris daudz interesantu atziņu. Piemēram, ko agrāk komunisti veica ar pistoli un spīdzināšanām, tagad demokrātijas aizvēni pelēkie kardināli paveic ar laipnu smaidu.
