Prātam neaptverama traģēdija. Kādēļ tu, Kārli, nepiepildīji savu iedzimti kautro vēlēšanos, pat paģērēšanu, pēc NHL spēlēt Rīgas Dinamo? Kādēļ nemainīji savu likteni? Prātam neaptverama traģēdija. Kādēļ tu, Kārli, nepiepildīji savu…
Vakar ap četriem pēcpusdienā kabatas tālrunis kļuva karsts. Sarunas nesākās ar ierasto hallo vai čau, bet “es jau zinu….nu…pagaidām…”. 7. numurs izlasē, 7. septembris. Septiņi – tas ir nopietns āķis. Tev piestāvēs.
Sēras visā sporta pasaulē, šoks, tas būtu nepateikt neko. Ko tādu mūsu paaudze laikam ir tikai attāli lasījusi par 1958. gada Manchester United traģēdiju. Visu laiku labākais latviešu aizsargs tagad spēlē tur, aiz mākoņiem, kopā ar Sergeju Žoltoku.
Kautkas lika domāt, ka šogad Jaroslavļas Локомотив varētu iegūt Gagarina kausu, pamatoti. Laba komanda ar ģeniāliem spēlētājiem no Slovākijas, Čehijas, Zviedrijas un Krievijas, starp tiem arī mūsu Kārlis Skrastiņš. Vēl brīdi bija cerība, ka tas viens būs viņš, ka dzelzs vīru nespēj nekas nogalināt, ne jau tik muļķigā veidā. Cilvēks, kas sakodis zobus spēlēja ar lauztiem kauliem, tādu vīru taču nevar nekas apstādināt. Dusmas uz slāvu lidmašīnām, uz liktenīgām sakritībām un nenovēršamo. Šī diena iekrāsota melnā krāsā hokeja vēsturē. Atmiņās paliksi kā vislabākais, bez pārspīlēšanas. Tagad, atvainojiet, es paklusēšu.
