Politiķi mundri raušas ārā no neveiksmju bedres, lai jaunā statusā izskatītos balti un pūkaini.
Politiķi mundri raušas ārā no neveiksmju bedres,
lai jaunā statusā izskatītos balti un pūkaini.
Ikvienam zināms teiciens iz latvju politiskās kultūras: “Kur divi latvieši, tur trīs partijas”. Vai latvietis ir sīkmanīgs un visos iespējamos gadījumos sevi redz partijas galvgalī? Katrā ziņā ikviens aktīvais politiķis to vēlas.
Arī pēc acīmredzamām neveiksmēm, kad prātīgāk būtu uz kādu laiku pazust no sabiedrības redzesloka, lai šīs neveiksmes vai pat lielās kļūdas piemirstos. Taču nē. Daudzi izliekas, ka nekas nav noticis, un itin mundri raušas ārā no neveiksmju bedres, lai jaunā statusā izskatītos balti un pūkaini.
Šķiet, ka politiķa darbs nav prestižs. To var secināt no statistikas. Ja bagātajās rietumu valstīs partijās ir iesaistījušies no diviem līdz pieciem procentiem iedzīvotāju, tad Latvijā šis skaitlis ir no 0,2 līdz 0,3 procentiem. Rodas jautājums – cik lielu tautas daļu viņi pārstāv. Protams, atbilde ir vienkārša – vēlētāju skaitu. Ko darīt tiem vēlētājiem, kuri atzīst, ka ir vīlušies, jo politiķi savus solījumus nevis pilda, bet labākajā gadījumā cenšas to darīt?
Vienu brīdi Zatlers uzmirdzēja kā meteorīts, sadegdams atmosfēras augšējos slāņos. Tiesa, ir arī kāds negatīvais aspekts – cilvēka uzvārds jaunveidojamā partijā “Zatlera reformu partija”. Pārlieku ambiciozi.
Arī bijušā prezidenta vēlme īrēt ievērojami lētāku pagaidu dzīvokli viņam bonusa punktus nedod. Par to katru mēnesi kopā ar komunālajiem pakalpojumiem jāmaksā krietni virs tūkstoš latiem. Arī piedāvātā partijas programma ir nevis par kaut ko, bet pret.
Katrs mirklis, ko aizvadām pēc Zatlera “uzliesmojuma”, liek aizvien vairāk padomāt, ko mums dos iespējamās izmaiņas.