Novēl Latvijai to nepiedzīvot

“Ja jūs sakāt – “mēs saprotam”, tā nav. Tie, kuri tam nav gājuši cauri, šo sāpi  nesapratīs,” – tā “Ziemeļlatvijai” atzīst  Natālija Juščenko, Smiltenes novada izglītības iestādēs strādājoša ukraiņu psiholoģe.

Viņa strādā arī kā brīvprātīgā koordinatore, turot rūpi par šobrīd Smiltenes novadā dzīvojošajiem pārējiem 119 Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuri Latvijā atraduši patvērumu no savā valstī notiekošā kara.

Aizkustina pat “labdien” ukraiņu valodā

Piektdien, 24. februārī, kad apritēja gads kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, pāris desmiti no viņiem pulcējās atbalsta pasākumā Ukrainas tautai pie Smiltenes novada Bērnu un ģimenes atbalsta centra ēkas Galdnieku ielā Smiltenē.

Šī vieta pasākuma rīkošanai izvēlēta apzināti. Bērnu un ģimenes atbalsta centra (BĢAC) telpas Ukrainas iedzīvotājiem, patvēruma meklētājiem, Smiltenē ir sava veida pieturas punkts, kur viņi sanāk kopā, svin svētkus, saņem humānās palīdzības sūtījumus un juridisku konsultāciju, ko sniedz BĢAC vadītāja Aurika Zīvere. Šeit, Galdnieku ielā, darbojas arī fonds “Saules kalns”, kas organizē un koordinē palīdzības sūtījumus Ukrainas tautai. Centra telpās regulāri tiekas 20  līdz 25 Ukrainas civiliedzīvotāju ģimenes, informē Aurika Zīvere.

Piektdien, 24. februārī, uz atbalsta pasākumu atnākušie Ukrainas iedzīvotāji atzīst, – viņi augstu  vērtē smilteniešu un citu Latvijas iedzīvotāju sniegto palīdzību.

“Jūsu valsts, salīdzinot ar Ukrainu, ir maza, nav no tām bagātākajām Eiropā, bet tik un tā palīdzat mums,” lielu paldies par sirsnību, laipno uzņemšanu un līdzi jušanu savā uzrunā piemiņas brīdī Latvijas iedzīvotājiem teica viena no  patvēruma meklētājiem Ņina Beļikova un ar aizkustinājumu savā runā pieminēja pat it kā sīku, bet viņai nozīmīgu  notikumu – veikalā “top!” strādājošā kasiere iemācījusies teikt  “labdien” ukraiņu valodā un vienmēr ar viņu sasveicinās šādi.

Ņina Beļikova ir no Mariupoles. “Ziemeļlatvijai” viņa vēlāk pastāstīja, ka bijusi tur visas briesmīgākās Krievijas karaspēka uzbrukuma dienas, tikusi kontuzēta un ievainota, un pēc pārdzīvotā viņas lielākā vēlēšanās ir, lai karš Ukrainā beigtos pēc iespējas ātrāk.

“Kas tikai jūsu zemei (Latvijai – redakcijas piezīme) savulaik nav uzbrucis, esat pa ceļam visiem, iebrucēji bradājuši jūsu zemi, bet jūs atdzimstat no jauna. No visas sirds vēlu, lai jums, latviešiem, Latvijā nav jāpiedzīvo tas, kas tagad notiek Ukrainā! Karu nebeidz lielgabali, karu beidz sarunas,” viedokli atbalsta pasākumā pauda Ņina Beļikova, taču vairāki citi klātesošie Ukrainas iedzīvotāji viņai iebilda,– ar Krieviju nedrīkst būt nekādu sarunu.

Segas sasniedz Bahmutas hospitāli

Atbalsta pasākumā klātesošos uzrunāja arī Smiltenes  novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Edgars Avotiņš, izsakot solidaritāti ar Ukrainas tautu.

“Agresors, kurš tagad iznīcina jūsu pilsētas, ciemus, ģimenes, arī mūsu valstij kādreiz nodarīja lielas sāpes. Mēs labi viņu zinām. Jūsu tauta karo arī par visas Eiropas valstu neatkarību. Ja viņš neapstāsies Ukrainā, tad tā būs tikai pirmā valsts agresora ceļā. Tāpēc mēs, latvieši, gribam jūs atbalstīt, kā vien varam, un noliekt galvas jūsu priekšā par jūsu varoņiem,” uzsvēra Edgars Avotiņš.

No pagājušā gada marta līdz šim uz Ukrainu no Smiltenes novada nosūtītās palīdzības kopējais  apjoms sasniedzis trīs tonnas, “Ziemeļlatviju” informē fonda “Saules kalns” vadītāja Ļubova Ņikiforova. “Sadarbojamies ar Ziedot.lv, Latvijas Samariešu apvienību un citām organizācijām, Nesen televīzijas ziņu sižetā redzējām, ka Bahmutas hospitālī ir mūsu nosūtītās segas, to pamanīja vēl trīs cilvēki,” piebilst Ļubova Ņikiforova.