Cik tuvu esam ciniskajam atzinumam, ka labs pensionārs ir beigts pensionārs?
Cik tuvu esam ciniskajam atzinumam,
ka labs pensionārs ir beigts pensionārs?
Ja jauniem cilvēkiem diskusijas par pensiju lietām pagaidām šķiet nenozīmīgas, tad cilvēki vecumā virs 40 gadiem gan tā nedomā. Realitāte izskatās skaudra.
Pavisam nesen baņķieris Ģirts Rungainis publiski pauda, ka no pensiju izmaksāšanas vispār jāatsakās, jo par vecākiem ir jāgādā bērniem un jāiztiek no pašu uzkrātā. Lielākajā daļā sabiedrības to uzņēma kā ļoti ekstrēmu un nenopietnu vēstījumu.
Tas ir skarbs, taču, iespējams, daudziem lika aizdomāties par Latvijas pirmā līmeņa (valsts garantēto) pensiju sistēmu, kas teju teju draud sabrukt kā kāršu namiņš. Taču, kad Stratēģiskās attīstības komisijas priekšsēdis Roberts Ķīlis pauda sava kantora analīzes datus par to, ka pensionārus gaida tikai nabadzības pabalsts, tas izraisīja īstu vētru arī valdībā, jo šajā stāstā netieši varēja apjaust, ka mūsu sociālās apdrošināšanas nodoklis visa mūža garumā ir maksāts, nesaņemot pretī garantijas par gaidāmo pensiju izmaksām.
Ministre Ilona Jurševska tūlīt sniedza paskaidrojumus tautai, ka valdība cenšas darīt visu, lai tā nenotiktu, un pašlaik bažām nav pamata.
Šī atkal ir tā reize, kad valdības pārstāvei neticu, un vēlos to salīdzināt ar bijušā premjera Godmaņa savulaik itin pārliecinošajiem solījumiem, ka Latvijai ekonomiskā krīze nedraud, jo te nav Amerikas “ Bank Brothers” rezidentu.
Sekas zinām paši. Domāju, ka nevienam vien Latvijas politiķim uz viņa kapakmens būtu rakstāms – “Viņš centās” – kā to smalki aprakstījis izcilais melnā humora dižgars Kurts Vonnegūts savā darbā “Čempionu brokastis”. Bet potenciālajiem pensionāriem vajadzētu padomāt, cik tuvu esam ciniskajam teicienam, ka labs pensionārs ir beigts pensionārs.
