Reiz dzīvoja kāds briesmīgi ļauns un cietsirdīgs pirāts. Neviens visā pasaulē nespēja viņam līdzināties.
Reiz dzīvoja kāds briesmīgi ļauns un cietsirdīgs pirāts. Neviens visā pasaulē nespēja viņam līdzināties. Šim jūras laupītājam nepietika tikai atņemt, nē — viņš aukstasinīgi nogalināja visus, kas vien atradās uz kuģiem, nevienu nepažēloja. Slava par pirāta asinskāro dabu izplatījās tuvu un tālu.
Stāsta, ka kāda kuģa kapteinim viņš izrāvis sirdi no krūtīm, tīksminādamies sacirtis to gabaliņos un tad, metot tos ūdenī, pievilinājis veselu baru haizivju. Tad viņš ņirgādamies licis pārējiem apkalpes locekļiem pa vienam lēkt ūdenī un palicējiem skatīties asiņaino slaktiņu, kamēr pienāks viņu kārta. Bieži vien ļaudis no kāda vajāta kuģa labprātīgi metās okeānā — labāk mirt noslīkstot, nekā no neģēlīgā briesmoņa rokas.
Nu nebija jau tā, ka visi bez ierunām pakļāvās nejaucenim. Daudzi pat mēģināja noķert pirātu un beidzot nodot to taisnīgas tiesas priekšā, bet velti. Pirātam piederēja ātrākais un izturīgākais kuģis, kādu vien tais laikos varēja iedomāties. Tas pēkšņi uzradās un tikpat pēkšņi arī pazuda. Lielie un neveiklie karaļa flotes milzeņi pat apgriezties nepaspēja.
Tā tas būtu turpinājies ilgi jo ilgi, ja vien pirāts nebūtu redzējis dīvainu sapni, kurā viņš dzirdēja it kā ķēžu žvadzoņu, it kā bēru zvanu skaņas un kāda briesmīga dārdoša balss sacīja: “Ja vēl kaut viena nevainīga asins lāse skars tavas rokas, tad no kaulainās nekur tev nebūs glābiņa.”
Pirāts pamodās, viss klāts aukstiem sviedriem, un kaut kas sirdī tā savādi iedrebējās. Sirdī? Ej nu sazin, vai tā viņam maz vēl bija, bet katrā ziņā pirātu pārņēma dīvainas, iepriekš nepazītas sajūtas. “Esmu taču drosmīgs vīrs,” viņš pie sevis domāja un mēģināja aizmirst sapni, bet kā par spīti tas negāja un negāja no prāta.
Tobrīd kuģis atradās attālā, klinšu ieskautā nelielā ostā blakus tikpat nelielam ciematiņam, kuru dēvēja par pirātu paradīzi. Te jūras laupītājs jutās kā savās mājās, arī šoreiz viņš devās uz vietējo krodziņu noskalot drūmās domas. Te varēja satikt arī citus amata brāļus, palielīties ar kārtējām uzvarām, uzspēlēt kārtis vai vienkārši tāpat nosist laiku gaidot īsto ceļavēju. Ne jau katru dienu krodziņā bija mierīgi, bieži vien notika kārtīgas izkaušanās, un iemeslu iesilušie prāti vienmēr varēja atrast.
Šī diena vecajā krogā likās esam mierīga. Pie viena no rupjiem dēļiem tēstā galda pirāts ieraudzīja divus savus paziņas — arī slavenus jūras vilkus, un, paņēmis dzeramo, apsēdās līdzās. Izskatījās, ka arī tos divus bija pārņēmusi pagalam drūma oma. Nupat šajās dienās esot aizgājuši pa burbuli veseli trīs riktīgi jūras laupītāji. “Kā tā?” brīnījās jau pazīstamais pirāts. “Jā, jā,” viens no paziņām bilda — joki neesot nekādi. Šie visi trīs neilgi pirms nāves redzējuši brīdinošu sapni, bet neesot to ņēmuši par pilnu. Otrs vēl piemetināja, ka arī agrāk dzirdēts par tādiem gadījumiem. To visu dzirdot, briesmīgajam pirātam atkal krūtīs kaut kas nodrebēja. Te, krogā, viņš cerēja aizmirst sapni, te viņam atkal to par varītēm atgādināja. Noskaities viņš trieca kausu pret grīdu un ātriem soļiem metās ārā no kroga. Abi palicēji pārsteigti saskatījās, paraustīja plecus — kas ta” šim lēcies — un nesteidzīgi turpināja savas runas.
Pavisam sašļucis un drūms pirāts lika savējiem doties ceļā. Diena gan izrādījās veiksmīga, jo pret vakarpusi viņi ieraudzīja nomaldījušos, pēc izskata spriežot, miermīlīgu tirgotāju kuģi. Kāpēc nomaldījušos? Tāpēc, ka tik tuvu gar pazīstamo klinšaino pirātu piekrasti neviens no laba prāta nedevās.
Sagrābt tādu kuģi — tas trakajam jūras vilkam tīrais sīkums, un pavisam drīz tā arī notika. Svešā kuģa apkalpe sadzīta uz klāja, kamēr laupītāji pārnes mantas uz savu kuģi. Briesmīgs un drūms ap gūstekņiem staigā pirāts, riņķiem vien, riņķiem vien. Cik labprāt viņš visus šos salašņas nolaistu no kājām, bet sapnis joprojām nedod mieru. Pie pirāta smīkņādams pienāk pirmais palīgs un jautā, ko pavēlēšot ar šiem darīt. Klusē, klusē kapteinis, tikai acis ugunīgi zvēro, tad dusmās un trakā naidā viņš izgrūž caur zobiem: “Neko!… Kuģi nogremdēt, pašus sasēdināt laivā, ja mācēs izķepuroties, lai viņiem tiek! Lai tiek! Un ātrāk!”
Pirmais palīgs, neko nesaprazdams, stāv un stiklainām acīm blenž uz savu kapteini.
“Atrāk!” tas vēl nokliedz un tikpat drūmu seju dodas uz savu kajīti. Arī gūstekņi aiz samulsuma stāv kā sasaluši. Visu ko viņi gaidījuši, tikai ne to, un tagad nespēj vien attapties.
Nākamās dienas uz pirātu kuģa paiet kā murgā. Visa komanda bailēs trīc un staigā gar kapteiņa kajīti uz pirkstgaliem. Tas ieslēdzies dzer un trako, un tajās retajās reizēs, kad izklunkurē no sava būceņa ārā, ar trakām acīm itkā meklē kādu, kam pieķerties pie rīkles. Vai tiešām kapteinis sajucis prātā?
Pēc nedēļas kapteiņa trakums pāriet, bet vēl joprojām viņš ir pagalam drūms. Kur ir izeja, kā lai rīkojas tālāk? Ja viņš turpinās visus gūstekņus arī uz priekšu palaist brīvē, drīz vien kļūs par apsmieklu. Viņš vairs nebūs varenākais starp pirātiem. Jebkurš zaļknābis, kuram viņš būs tikai grīdas lupata, varēs iespļaut sejā. Nē, tā nevarēja turpināties.
Pirātam šad un tad pašam patika stāvēt uz komandtiltiņa un stūrēt. Obligāti jau tas nebija, uz kuģa atradās pietiekami daudz rūdītu jūras vilku, ne jau velti viņam bija vislabākā komanda, bet kapteinim patika pašam just, kā kuģis pakļaujas viņa rokām, just viļņu pretestību un aso jūras vēju tieši sejā. To gluži nevarētu saukt par mīlestību uz jūru un kuģiem. Kaut ko tādu šis briesmonis laikam nemaz nebija spējīgs izjust. Drīzāk varētu runāt par kaislību — negantu, alkainu kaislību, kas nepārtraukti dega pirāta krūtīs un galvā.
Šoreiz, stāvot pie stūres un pūloties izdomāt kaut jel kādu izeju no kļūmīgā stāvokļa, kapteinis aizdomājās un attapās dzirdot pirmā palīga kluso, iztapīgo balsi: “Kungs, uzmanieties, pa kreisi viltīgā straume!” Te pēkšņi kā zibens apgaismoja kapteiņa prātu — nu, protams, viltīgā straume! Tā ir izeja.
No šīs viltīgās un trakās jūras straumes vairījās visi kuģi, tā bija īsts jūrasbraucēju slazds. Ja kāds kuģis negribot iekļuva tajā, tad izrauties vairs nespēja, un negantā straume nesa savu laupījumu tieši uz Ciklopa salu, pavisam maziņu, klinšainu un akmeņainu saliņu jūras vidū. Ne jau velti šo saliņu sauca par Ciklopa salu, tur tiešām dzīvoja vienacis milzis — cilvēkēdājs —, un visus nelaimīgos, kurus viltīgā straume atnesa pie salas krastiem, šis rīma sameta mutē kā ogas.
Pašam jūras laupītājam plāns šķita spīdošs — viņš lenks un dzīs iekāroto kuģi, gluži kā mednieks briedi, uz lamatām, uz viltīgo straumi. Un ar Ciklopu noslēgs līgumu, no kura viens vienīgs labums abām pusēm. Ciklops nebūs mūžīgā pusbadā, bet pašam pirātam mantas, dārgumi un tīras rokas.
Tā arī notika, precīzi, kā pirāts savā trakajā prātā bija iedomājies. Ciklops pakļāvās tikpat kā šunelis savam saimniekam. Viss būtu ilgi jo ilgi noticies pirātam labvēlīgi, ja vien kāds gadījums nepārrautu veiksmes pavedienu.
Paklīda valodas, ka okeānu šķērsošot karalim piederošs līdz zobiem bruņots kuģis, pilns ar zeltu. Līdz šim neviens pirāts nebija uzdrošinājies uzbrukt karaļa kuģiem, — kurš gan pēc tam gribēs mukt no visas karaļa flotes? Tā domāja visi pirāti, tikai ne šis. Viņš nenobijās mest izaicinājumu pašam karalim un, ne mirkli nešauboties, nosūtīja kuģi un visu apkalpi tieši pie Ciklopa.
Karalis no dusmām vai plīsa, izsludināja lielu jo lielu atlīdzību tam, kurš nosaukšot vainīgo. Nepagāja necik ilgs laiks, un kāds noskrandis, sīks pirātelis no tāda paša noplukuša kuģīša pačukstēja karaļa padomniekam — mums jau zināmais pirāts krogā lielījies, ka viņš esot bagātāks par pašu karali, un mētājies ar zelta gabaliem. Karalim pašam jau bija radušās aizdomas. Viņš izsūtīja uz visām pusēm savus spiegus. Viens no tiem pat nokļuva uz pirāta kuģa, un apkalpe, stipri iereibusi, arī izstāstīja par straumi un par Ciklopa salu visos sīkumos. Karalis bagātīgi atalgoja savu izmanīgo spiegu un ilgi un pamatīgi gatavoja prettriecienu. Tas tika nolikts uz rudeni, kad okeānā gandrīz vienmēr ir bieza un necaurredzama migla.
Un tā, iestājoties rudenim, paklīda valodas, ka karalis atkal sūtot kuģi, pilnu ar zeltu. Pirātam tas likās aizdomīgi, un viņš, lai gan rokas niezēt niezēja, palaida garām šo kuģi.
Karalis neatlaidās, cerēdams, ka agri vai vēlu mantkārīgais laupītājs uzķersies. Tāpēc apmēram pēc mēneša sūtīja vēl vienu kuģi. Un re — pirāts klāt gan un izmanīgi, un neatlaidīgi dzen mānekli uz straumes pusi. Bet pēc laiciņa veco, pieredzējušo jūras vilku pārņem nelabas priekšnojautas, kaut kā jocīgi tas dzenamais kuģis uzvedas, gluži kā lapsa medībās. Viltīgā straume teju teju būs klāt, kad pēkšņi karaļa kuģis strauji griežas atpakaļ un peld pirātam pretī. Tā, nu ir ziepes, pirāts atskatās atpakaļ, un tur no miglas vāliem tuvojas vēl vismaz seši kuģi, ieskaujot viņējo gluži kā lokā. Bēgt nu ir par vēlu, un straume tepat blakus. Lai iet, viņš labāk dosies straumē — pastāv taču cerība, ka Ciklops, šis uzticamais un dumjais milzis, pazīs sava saimnieka kuģi. Pirāts stāv uz komandtiltiņa un gavilē — še tev, karali, nekas neiznāks!
Straume nes kuģi arvien tuvāk un tuvāk salai. Pirāts jau redz Ciklopu, kurš šobrīd mostas no miega un berzē savu vienīgo aci. Bet miegs tomēr vēl nāk, acs nepārvarami krīt ciet, un viņš tāds pats, vēl nepamodies, nostājas kuģim ceļā, lai ieturētu pavisam vieglas brokastis…
Te varētu beigt pasaku par briesmīgo pirātu. Jeb to varētu nosaukt arī citādāk — par bedri, ko rok tam — nu tam, otram.
