Ir pasaulē notikumi, par kuriem iespējams uzrakstīt biezus sējumus.
Ir pasaulē notikumi, par kuriem iespējams uzrakstīt biezus sējumus. Nozīmīgi pagrieziena punkti gadās gan atsevišķu tautu, gan visas cilvēces likteņos. Un ir notikumi, kas paši par sevi it kā nav īpaši nozīmīgi, bet kuri tomēr iezīmē kaut kādas tendences. Vēl gadās epizodes, kas šķiet svarīgas vienīgi sazvērestības teoriju piekritējiem.
Pēdējo apgalvojumu var raksturot Krievijas politiķa Žirinovska aicinājums uz valsts robežas apšaut visus gājputnus, liekot saviem piekritējiem domāt, ka putnu gripa var tikt izmantota, lai ar bioliģiskā ieroča palīdzību krievu tautu atstātu bez pārtikas.
Šoreiz savā komentārā vēlos pieskarties politisko norišu mozaīkai iespējami plašā mērogā, nevienu gadījumu neanalizējot dziļāk.
Izraēla un islama pasaule
Veselu nedēļu plašsaziņas līdzekļi bija nodarbināti jautājumā par Izraēlas premjerministra Šarona slimību. Satraukumam zināms pamats, jo ģenerālis Šarons uzsāka veiksmīgu ebreju un palestīniešu konflikta noregulēšanu, likvidējot atsevišķas ebreju anklāva tipa apmetnes un vienlaikus būvējot iespaidīgu mūra sienu starp abu tautu apdzīvotajām teritorijām. Lieku reizi gribas atgādināt, ka ilgais konflikts Svētajā zemē aizvien rada nestabilitāti visā Tuvo un Vidējo austrumu reģionā. Ebreju etnoss vispār uzskatāms par gandrīz reliktu etnisko veidojumu, jo gadu tūkstošu laikā vismazāk sajaucies ar citiem etnosiem. Mūsdienās jau seši miljoni ebreju ir izkarojuši tiesības dzīvot savā senču zemē, no kuras viņus savulaik izdzina gan arābi, gan Eiropas kristieši.
Konfliktu būtu iespējams izbeigt uz visiem laikiem, ja vien palestīnieši paši nebūtu sašķelti vairākos ekstrēmos grupējumos, jo būtībā zemes pietiek visiem — vajag tikai strādāt. Faktiski mazāk būtu jāuztraucas par to, kas nāks Šarona vietā, daudz būtiskāk, cik lielu vietu pēc vēlēšanām palestīniešu pašpārvaldē iegūs radikālais HAMAS grupējums. Jācer tomēr, ka tauta kopumā nobalsos par mērenākiem politiķiem, un tad radikāļiem cits nekas neatliks kā bļaustīties un šaut gaisā.
Pret Izraēlu noskaņoto spēku priekšgalā izvirzās Irānas garīgie un politiskie līderi, kuri ar milzu neatlaidību tiecas radīt savu atombumbu. Tieši Irānas vadītāji piebalso Al Qaedas līderiem, sludinot kursu uz Izraēlas kā valsts pilnīgu iznīcināšanu. Šāds kurss ir ne tikai bezjēdzīgs, bet arī bīstams, jo Izraēlas sardzē stāv ASV militārā varenība.
Divkosīga un nekrietna ir Krievijas politika, jo, atbalstot Irānu, Sīriju un faktiski arī Irākas gāztā režīma piekritējus, Maskava nostājas gan pret Izraēlu, gan ASV, kaut formāli Putins ne reizi vien centies apliecināt draudzību prezidentam Bušam. Rietumi šajā gadījumā jūtas ļoti nelāgi, jo “lielā astotnieka” (G8) prezidentūra šogad uzticēta Krievijai (tā uzskatāma par Šrēdera dāvanu draugam Putinam, jo kārta vadīt G8 darbu bija pienākusi Vācijai).
Iecelt miljardieros
Mēs redzam, cik ērkšķainu ceļu veic mūsu Repše, lai iemantotu miljonus. Krievijā un dažās citās valstīs miljardieru kārtā uzticamus draugus Kremlis ieceļ ar parastu rīkojumu. Lai atceramies “Sibņeftj” gadījumu, kad privātpersonām piederošu kompāniju par 13 miljardiem dolāru nopirka valdība. Nav pareizi, ka visu šo summu dabūja Putina ideologs Abramovičs, jo par pārējiem akcionāriem vienkārši nav nekādas informācijas. Skaidrs tikai tas, ka savs pusducis veiklu vīru kļuva par miljardieriem.
Šī shēma pamatā arī Krievijas un Ukrainas līgumam par gāzes piegādēm, jo pēkšņi uzradās starpniekfirma “Rosukrgaz”, par kuras īpašniekiem nav gandrīz nekādas informācijas (ja neskaita dažu ofšoru adreses).
Laikam taču “dāma ar bizi” Jūlija Timošenko būs palikusi tukšā, tāpēc aiz niknuma organizēja Ukrainas valdības atstādināšanu. Kremlis, kurš visu laiku cenšas vājināt prezidenta Juščenko pozīcijas Ukrainā, būtībā nesaprot, ka nodevēji politikā var gan gūt īslaicīgus panākumus, bet gala rezultātā tiek aizmēzti.
Kādreiz rakstīju, ka Krievijai smagi atriebjas visas nelietības, ko Kremļa gudreļi izperina pret Latviju. Mēģinādami mūsu valsti iztēlot par “fašistu zemi”, tagad paši nonākuši mēslu bedrē, kad varas izperināts antisemīts mošejā mēģināja nogalināt astoņus ebrejus.
Vienlaikus pasaule pārspriež par demokrātijas likvidēšanu Krievijā. Tiek minēts fakts, ka Putina valdīšanas laikā nogalināti 12 žurnālisti, tajā skaitā “Forbes” krievu versijas redaktors Pols Hļebņikovs. Pats smagi ievainotais Hļebņikovs pirms nāves draugiem paspēja paziņot, ka uzbrucējs bija krievs. Oficiālā versija par it kā čečenu atriebību ir melīga.
Tepat Latvijā
Arī mūspusē jūtams vēlēšanu tuvums. Un šajā situācijā ikviens politiķis cenšas izskatīties pēc iespējas labāk. Tā rīkojas arī tieslietu ministre Āboltiņa, kura kārtējo reizi safabricējusi skandālu. Runa ir par ģenerāļa Lūka atstādināšanu no ieslodzījuma vietu galvenā priekšnieka amata, par ieganstu minot it kā nelikumīgo cietumnieku nodarbināšanu. Kaislību jūklī pat žurnālisti pazaudējuši faktu, ka uz attiecīgiem iesniegumiem Tieslietu ministrija Lūkam vispār neatbildēja. Būtībā vajadzētu runāt par to, ka pati Āboltiņa nav ne pirkstu pakustinājusi, lai desmiti tūkstoši ieslodzīto tiktu praktiski nodarbināti. Ražošanā trūkst darbaroku, bet tūkstoši dzīvo uz valsts rēķina, nedarīdami neko. Der tomēr pārņemt padomju laiku pieredzi, kad visi cietumnieki strādāja kā mīlīši, bet tie, kam trūcīgāka izglītība, papildus arī mācījās vakarskolās. Kam par to būtu jālauza galva, ja ne “Jaunā laika” nervozajai ministrei?
Ar Tieslietu ministriju saistīta arī situācija mūsu tiesu sistēmā. Lai cik pārliecinoši izrādījušies fakti, neviens pat negrasās pārskatīt krimināllietu, kuras rezultātā vairāki pilnīgi nevainīgi Ventspils puiši uz ilgiem gadiem ieslodzīti Grīvas cietumā. Tikmēr tiesas atbrīvo vienu pēc otra likumpārkāpējus kukuļošanas skandālos, automašīnu zādzībās, bet par tiesu izpildītājiem vispār lieki runāt. Līdzīgā situācijā krievu publicista Novodvorska apgalvojums, ka dažiem juristiem pašiem būtu jāatrodas “pie parašas”. Ak, kaut mēs prastu nodalīt graudus no pelavām!
Daži vārdi jāteic arī par diskusiju vēstures un latviešu valodas mācīšanas jautājumos. Ja valdība (ministrija) vēlas kādu jautājumu norakt aizmirstībā, tad dibina komisijas. Tā rīkojās visi izglītības ministri 15 gadu garumā. Kad beidzot sabiedrība piespiedusi rīkoties, tad protestē vēstures skolotāji, jo, lūk, būšot grūtības. Izskatās, ka daudzi pedagogi nemaz nav apjēguši, kādā valstī dzīvojam, jo prakse pierāda, ka latvieši savas tautas vēsturi nezina. Negribas domāt, ka pretestības paudēji ir Latvijas neatkarības ienaidnieki, jo tad tiktu pagodināta Ždanoka, Giļmans un viņu līdzinieki. Varbūt tomēr tikai bezatbildīgs slinkums? Der atgādināt, ka trimdas latvieši Minsteres ģimnāzijā apguva visai pamatīgu Latvijas vēstures kursu. Derētu painteresēties par šo pieredzi.
Mazliet dīvaina ir diskusija par dzimtās valodas (ne)prašanu. Viens otrs aizrunājas, ka vainīgs lielais cittautiešu skaits klasēs. Nav vaina arī skolotāju kvalifikācijā. Vaina meklējama vispārējā cilvēku ļurkatnībā, ko veicina televīzija, internets un masu saziņas līdzekļi. Tagad pat TV diktori reizēm vārdu sējums izrunā ar platu e. Internets mūsdienās aizstāj kādreizējo rupjību rakstīšanu uz mazmājiņu sienām. Avīzes pilnas ar ģermānismiem un stilistiski neattaisnotiem žargonvārdiem. Un cik ir to bērnu, kuri vispār lasa grāmatas? Esam tiktāl, ka svešvalodu pratēji nespēj tulkot tekstus latviski, jo neprot latviešu valodas stilistiku un pareizrakstību vispār.
Tikmēr kāda valodu pratēja dāmīte sašutusi, ka euro vietā rakstām eiro. Jo, lūk, tad arī Seula būšot jāpārdēvē par Seilu. Tiktāl jau esam, ka vairs divskani neprotam atšķirt no patskaņu kopas. Manā jaunībā tādus aplamniekus mēdza saukt par mazliet “eupatnējiem”. Laikam esam tiktāl apmulsuši demokrātijas labirintos, ka atļaujamies muldēt pat gramatikas likumu skaidrojumos. Objektīvie likumi taču nav grozāmi pēc činavnieku iegribām.
Piebildes veidā gribu uzsvērt, ka valodas nezināšana nav vienīgā mūsdienu iezīme. Pajautājiet vidusskolas beidzējiem, cik ir 4 x 5, un cilvēks tvers pēc kalkulatora. Ja kādam no galvas vajadzēs pateikt, cik ir 8 x 7, tad vispār atskanēs milzu sašutuma vētra. Arī tā ir laikmeta iezīme.
