Barikāžu dienu dalībniekam Laimonim Dreimanim no tā laika visspilgtāk atmiņā ir palikusi tautas kopības izjūta.
Barikāžu dienu dalībniekam Laimonim Dreimanim no tā laika visspilgtāk atmiņā ir palikusi tautas kopības izjūta.
“Gan rīdzinieki, gan no rajoniem atbraukušie jutās kā viena ģimene. Bija diezgan auksts, un Rīgas iedzīvotāji mums nesa cepures, cimdus, arī pārtiku. Kad atceros barikāžu laiku, acu priekšā vispirms parādās ziedojumu trauks, kas pie centrāles atradās ielas vidū. Tas bija pilns ar piecu rubļu naudas zīmēm. Cilvēki ziedoja naudu Tautas frontei. Trauku ar naudu neviens īpaši nepieskatīja. Barikāžu sargi cits citam uzticējās. Neviena naudas zīme nepazuda. Toreiz daudzi Tautas frontei atdeva visu, ko varēja, jo brīvību vērtēja visaugstāk. Dažas ģimenes ziedoja pat savas dārglietas,” stāsta L. Dreimanis.
Viņš atceras, ka barikāžu dalībnieki izdomāja visādas izklaides, lai nebūtu garlaicīgi. “Īpaši neierasti jutās lauku ļaudis, kuri ikdienā daudz strādā, bet nu viņiem bija jānīkst uz ielas. Kurinājām ugunskurus, mākslinieki mums rīkoja koncertus. Ar savām dziesmām iepriecināt Rīgas sargus atbrauca arī ansamblis “Bumerangs”. Visam cauri varēja just lielu vienotības apziņu. Bijām sagatavojušies uzbrukuma gadījumā stāvēt savos posteņos līdz galam,” saka L. Dreimanis.
Par to, ka uzbrukums tomēr nenotika, Laimonim tagad ir savas domas. “Acīmredzot arī vairākas PSRS militārpersonas labi saprata, ka neapbruņotai tautai uzbrukt nevar, jo tad atkārtotos 1905. gada notikumi. No mūsu vidus nebija arī nevienas provokācijas, kas varētu kalpot par iemeslu bruņotām akcijām. Iespējams, ka dažiem barikāžu sargiem zem mēteļiem kaut kādi ieroči bija paslēpti, bet neviens tos nepielietoja un nerādīja. Šaudījās tikai omonieši. Vēlāk, kad strādāju zemessardzē, man gadījās sarunāties ar dažiem krievu karaspēka daļu komandieriem. Viņi atzina, ka nekad nebūtu pacēluši ieročus pret neapbruņotiem cilvēkiem. Pavēli iebrukt Rīgā un šaut uz barikāžu sargiem viņi nebūtu pildījuši,” saka L. Dreimanis.
Tagad vērtējot notikušo, L. Dreimanis uzskata, ka toreiz neatkarību izdevās nosargāt tādēļ, ka bija izdevīga politiskā situācija. “PSRS bija morāli un ekonomiski sapuvusi. Neapmierinātība ar komunistisko režīmu izpaudās ne tikai Latvijā, bet arī citās republikās. Nemieri sākās pat Maskavā. Protams, pulcēšanās ap barikādēm bija stingra tautas gribas izpausme, ko nedrīkstēja ignorēt. Nesen televīzijā skatījos pārraidi par Astru Milli, kura sarakstījusi grāmatu par barikāžu laiku. Viņa pieļauj, ka ASV vadība ar Mihailu Gorbačovu bija vienojusies, ka PSRS nelietos ieročus, bet ASV neiejauksies Baltijas lietās. Vēlākie notikumi ļauj domāt, ka tā tiešām noticis, jo ASV Latviju kā neatkarīgu valsti atzina tad, kad to kā faktu apstiprināja Kremlis,” spriež L. Dreimanis.
Pēc viņa domām, ja krievu militāristi barikāžu dalībniekiem uzbruktu ar tankiem un ieročiem, notiktu liela traģēdija, kurā būtu daudz kritušo. “To, kas tādā gadījumā varētu notikt, apliecināja viens nejaušs notikums tautas manifestācijā. Kādam bija kļuvis slikti, un pie viņa devās medicīniskās palīdzības automašīna. Viens, īsti nesaskatījis, kas notiek, iekliedzās, ka brauc tanki, un pūlis tūlīt sakustējās, lai kaut kur virzītos. Ja izceltos panika, arī tur būtu ievainotie un kritušie, jo daudzus sabradātu. Esmu priecīgs, ka viss beidzās labi. Tāds laiks no atmiņas neizgaist. Apmeklēšu barikāžu dienām veltītos atceres pasākumus, satikšos ar citiem to dienu dalībniekiem, varbūt atmiņas kļūs bagātākas ar vēl kādu piemirstu faktu,” saka L. Dreimanis.
