Nemieri sākās it kā pēc ēnu režisora norādes
Nemieri sākās it kā pēc ēnu režisora norādes
Politikā draudzība nepastāv, bet tikai intereses. Pēc šīs starptautisko attiecību definīcijas vajadzētu vadīties, izvērtējot notikumus Lībijā un citās Āfrikas valstīs.
Nesen televīzijā noskatījos dokumentālo filmu par gaidāmo lielāko problēmu civilizācijai – naftas krājumu izbeigšanos.
Naftas deficīts patiesībā jau klauvē pie pasaules durvīm, bet tā vēl arvien nav izdomājusi, ko likt melnā zelta vietā. Saistībā ar to radies vēl viens teiciens – pār pasauli valdīs tas, kas valdīs pār naftu.
Kā zināms, Lībija ir viena no nozīmīgākajām pasaules apgādātājām ar naftu, un neprognozējamais valsts diktators Kadafi nebūt nav tā persona, kas ASV un citām lielākajām NATO dalībvalstīm šķistu uzticams naftas krājumu pārvaldītājs.
Kaut arī ASV aizsardzības ministrs Roberts Geitss intervijā Krievijas televīzijas žurnālistam apgalvoja, ka Lībijā nafta ASV neinteresē, notikumu gaita par to liek šaubīties, jo NATO spēku atbalstītie nemiernieki virzās uz vietām, kur atrodas vislielākie naftas termināli.
Oficiāli ir paziņots, ka NATO nolēmusi nepieļaut vardarbību pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Jājautā, kādēļ tad Jemenā protestētājus neaizsargā, kur tāpat tiek šauts uz demonstrantiem?
Turklāt tagad Lībijā iedzīvotāju aizsardzība ir pārtapusi uzbrukumos. Nule ASV un Francija pat sākusi apsvērt iespēju piegādāt ieročus Kadafi opozīcijai. Interesanti arī tas, ka nemieri vairākās Ziemeļāfrikas valstīs sākās gandrīz vienlaikus, tikpat kā pēc kāda ēnu režisora norādes.
Tautu centieni pēc demokrātijas ir jāatbalsta, nepārkāpjot robežu, aiz kuras aizstāvjus jau var uzskatīt par agresoriem.