Ir sestdiena, 26. marts, esmu saņēmusi kārtējo “Ziemeļlatviju”. Avīzi abonēju jau ļoti sen, jo uzskatu, ka tā gūstu sev vajadzīgo informāciju nu jau novadā. Ir iespēja lasīt internetā, bet piederu paaudzei, kam vajadzīga avīze, žurnāli, vēstules ar tām piemītošo īstumu.
Izlasīju rakstu “Tik glupu vērtējumu nebiju gaidījusi” ar diemžēl anonīmu parakstu.Mana atbilde – kaut ko tādu nebiju gaidījusi. Kas ir “glupu”? Vai tiešām avīze, ko pērkam par tiešām dārgu naudiņu, ir vajadzīga anonīmiem rakstiem? Kāds netika pirmais? Kāds barojas no tā, ja otram sliktu vēl? Vai pašdarbību var novērtēt?
Mēs taču darbojamies, iepriecinām citus – lai nav pelēkā ikdiena, darbs, ja tāds vēl ir.
Mēs priecājamies, ka mums ir tāda Dagnija – magnētiņš, kas visus savelk kopā katru otrdienu.
Vai mums visiem jau tā nepietiek melnuma, grūtuma? Ja gribam ko teikt – sakām, atsedzot seju, nevis uzliekot masku.
Bet mēs te, dziļajā Zvārtavā, dziedam, dejojam, spēlējam teātri, apgūstam ko jaunu par spīti krīzei makā, bezdarbam, dārgajam benzīnam, neizbraucamajiem ceļiem… Jo latvietis ir radošs cilvēks laiku laikos.
Pati ikdienā strādājot saskaros ar ļoti daudz un dažādiem cilvēkiem. Mēs katrs esam individuāli, katram ir savi uzskati, domas, vēlmes. Cienīsim vairāk viens otru!
Avīze nav tā vieta, kur jāraksta, kāds teica… ar anonīmu parakstu. Mēs taču gribam smelties informāciju par cilvēkiem, kas vēl nav sakravājuši somas par spīti visam. Mēs mācāmies viens no otra.
Esmu mākslas cilvēks, darbojos arī mūsu teātrī, patīk šūšanas lietas. Ar savu pēdējo kolāžu – vintāžu “Latvijai” piedalīšos novada mākslinieku izstādē. Tur daudz kas pateikts bez vārdiem.
Nobeigumā – ļoti liels paldies mūsu pastnieciņiem, kas, neskatoties uz vienalga kādiem laika apstākļiem, nogādā avīzes, žurnālus vienmēr mūsu pastkastītēs. Par spīti dārdzībai pasūtu ļoti daudz.
Ir pagājusi gara, grūta, auksta ziema. Pienācis pavasaris. Lai jums un mums visiem radošs, saulains un cerīgs pavasaris!
Ar cieņu
Lilita Ikale
