Tā nu sagadījās, ka nedēļas laikā nācās uzklausīt atziņas, kas radušās divās pilnīgi dažādās sarunās, bet izteiktā doma ir līdzīga.
Tā nu sagadījās, ka nedēļas laikā nācās uzklausīt atziņas, kas radušās divās pilnīgi dažādās sarunās, bet…
Vispirms, ciemojoties Pierīgas zemnieku saimniecībā un iepazīstot kartupeļaudzētājas pieredzi. Otrreiz – lasot komentārus, kuros portāla lietotāji pārmet neizdarību kādai daudzbērnu ģimenei Plāņu pusē.
No abām sarunām nākas izdarīt secinājumu, ka arvien vairāk pārvēršamies par patērētāju sabiedrību, neskatoties uz to, ka krīzei vajadzētu likt cilvēkiem sarosīties tieši pretējā virzienā.
Ja vēl pirms dažiem gadiem mazdārziņu īpašnieki pirkuši pa maišelim tupeņu, lai vasaras garumā izaudzētu papildinājumu savam galdam, tad šobrīd vairums atzīst – izdevīgāk nopirkt. Vai vēl viedāk – gaidīt, kad kāds uzdāvinās.
Tad neviļus radās salīdzinājums, ka varbūt visas mūsu likstas rodas no tā, ka pirms uzsākam kādu darbu, spriežam – izdevīgi vai neizdevīgi.
Protams, ka izdevīgāk šās dienas un šā brīža labsajūtai ir pavasarī maišeli sēklas kartupeļu izvārīt lielā katlā un kopā ar draugiem un vajadzīgiem cilvēkiem pieēsties līdz nelabumam. Tad visu vasaru trallināt un atcerēties gardo maltīti, bet rudens pusē skatīties uz kaimiņa kartupeļu lauka pusi un prātot: “Uzdāvinās skopulis vai prasīs naudu.”
Varbūt, ka, rēķinot naudas izteiksmē, mazdārziņa peļņa ir un paliks ar mīnusu, bet šai vasaras rosībai ir tā pievienotā vērtība, kuru mēs zaudējam gadu no gada arvien vairāk, pārvēršoties par pircējiem, ņēmējiem vai lūdzējiem. Žēl…
