Man šī ziema noteikti paliks atmiņā, jo tā atgādināja manas bērnības ziemas.
Man šī ziema noteikti paliks atmiņā, jo tā atgādināja manas bērnības ziemas.
“Paldies Dievam, pavasaris ir klāt,” tā vismaz vēsta kalendārs. Lai gan rādās, ka ziema gan negrasās pamest kaujas lauku, tomēr pirmās siltās dienas ielīksmo sirdi un liek uz lietām paskatīties no gaišās puses.
Nezinu, kā pārējiem, bet man šī ziema noteikti paliks atmiņā, jo tā atgādināja manas bērnības ziemas. Toreiz mums ne prātā nenāca sūkstīties par dziļajiem sniegiem un lielajiem saliem. Ar bērna prātu sapratu – tā tam bija jābūt, ka mūsu platuma grādos iedzīvotāji gada laikā izdzīvo četrus gadalaikus. Nu kārta pienākusi pavasarim.
Ticiet vai ne, bet manī jau dzīvo pavasaris. Varbūt tas skan nedaudz liderīgi, bet no rītiem pamostos jau priecīga. Diena iesākusies gaiša un saulaina, dienas darbi zināmi, bērni veseli, tāpēc arī nav par ko īsti bēdāties.
Piekrītu tiem, kuri uzskata, ka tikai paša noskaņojums rada labu jušanu un priecīgu dzīvošanu. Un kāpēc gan tās priecīgās dzīvošanas iemesls nebūtu pavasara iestāšanās, atlidojušā strazda dziesma, pirmie sniegpulkstenīši un zilie vizbuļi?
Nenoliedzami, dzīves rutīna un ikdienas pienākumi uzliek zīmogu, tāpēc reizēm pat acis neceļas debesu virzienā. Tomēr, lai arī cik grūti nebūtu, vajag acis atraut no zemes, izslieties, dziļi ieelpot un apskatīties apkārt, lai redzētu, cik tomēr skaista ir pasaule. Un jo īpaši pavasarī! To arī novēlu – no sirds izbaudīt šo pavasari!
