Ne prieka pēc, bet izmisuma dzīti cilvēki dodas mežā
Ne prieka pēc, bet izmisuma dzīti cilvēki dodas mežā
Pagājušās nedēļas nogalē TV 3 ziņu raidījumā žurnālisti izteica varbūtību, ka drīz vien, iespējams, Latvijā nebūs tikai malumednieki un zvejnieki, bet arī malusēņotāji un ogotāji.
Tas tādēļ, ka Saeimas koalīcijas deputāti apsprieduši jautājumu par valsts nodevas iekasēšanu no tiem, kuri vasarā dosies uz mežu sēņot un ogot, lai savākto pārdotu. Esot taču arī makšķerēšanas kartes, kuras zivju kārotāji pērkot. Iekasēto nodevu izmantošot atpūtas vietu iekārtošanai mežos.
Tā pilsoņi parādīšot savu labo gribu Latvijas sakopšanā. Vēl politiķu vidū izskanējis viedoklis, ka tas būtu vien taisnīgi, jo bezdarbnieki, kamēr citi strādā, svaigā gaisā labi pavada laiku un par to vēl saņem naudu.
Klajāku cinismu grūti iedomāties. Valsts vadītāji savu labo gribu sen varēja parādīt. Ceļu nodokli tauta maksā daudzus gadus, bet brauktuves joprojām ir bedru pilnas. Arī makšķernieki atzīst, ka par izdoto naudu karšu iegādei viņi nekādus uzlabojumus ūdenskrātuvēs neredz.
Diezin vai politiķi dienas pavadīšanu mežā sauktu par laba laika pavadīšanu, ja viņiem pašiem, meklējot vēl nenolasītus mellenājus, nāktos noiet vairākus kilometrus un, cīnoties ar dunduriem, salasīt pietiekami daudz ogu, lai varētu bērniem nopirkt grāmatas un drēbes skolai.
Ne jau prieka pēc, bet izmisuma dzīti cilvēki vasarā dodas mežā pēc sēnēm un ogām, jo citas izejas nav, lai samazinātu komunālo maksājumu parādus un kaut nedaudz palielinātu pārtikas grozu.
Tā viņi spiesti darīt, jo valsts nevar un nevar izdomāt, kā veicināt jaunu darbavietu rašanos, kā vien jaunu nabago apcirpšanu. Vai nākamais jaunvārds būs malupilsonis?
