Komentētāji daudzkārt konstatējuši, ka mūsu austrumu kaimiņvalsts galvenā politiskā partija faktiski darbojas bez noteiktas programmas un politiskās platformas.
Komentētāji daudzkārt konstatējuši, ka mūsu austrumu kaimiņvalsts galvenā politiskā partija faktiski darbojas bez noteiktas programmas un politiskās platformas. Ne īsti kreisa, ne labēja, ne īsti liberāla, ne konservatīva, ideoloģiskā ziņā kaut kāds sajaukums starp nacionālboļševismu, lielkrievisko šovinismu un laupītājkapitālismu.
Bet tas arī viegli saprotams, ja paturam prātā, ka Putina aizstāvībai radītā partija veidota kā ierēdņu profesionālā apvienība, bet Krievijā, kā zināms, činavnieku kasta jau kopš carisma laikiem bijusi visuvarena un izteikti korumpēta.
Uz šīm problēmām gribas lieku reizi palūkoties saistībā ar nesen notikušajām vēlēšanām Maskavas pilsētā, kurā dzīvo septiņi miljoni balsstiesīgo vēlētāju. Zinām taču, kāds politisko spēku raibums pārstāvēts Rīgas domē, tāpēc varam salīdzināt.
Vēlēšanu tehnoloģijas
To jau savulaik blēdīgais gruzīns Džugašvili sacījis, ka galvenais nav tas, kā nobalso, bet galvenais, kā saskaita. Taisnības labad jāteic, ka gluži tik nekaunīgi viltot vēlēšanu rezultātus visas pasaules acu priekšā neuzdrīkstas pat Krievijā, bet ir viens labi pārbaudīts paņēmiens, ko aktīvi centās izmantot arī Ukrainā, galvenokārt Janukoviča piekritēji. Nekas īpaši jauns nav jāizgudro, jo sistēma tika ieviesta jau PSRS laikos, kad ikviens vēlētājs bija piesaistīts noteiktam vēlēšanu iecirknim. Ja cilvēkam kādu iemeslu dēļ vajadzīgs kaut kur aizceļot, tad iepriekš tikai jāizņem īpašs talons, ar kuru var balsot jebkurā citā iecirknī. Starp citu, šo iespēju es personīgi esmu izmantojis visu Brežņeva – Andropova – Čerņenko laiku, lai nebalsotu nekur. Bet Maskavā partija “Vienotā Krievija” šo iespēju izmantoja tādā veidā, lai speciāli atlasītu (varbūt nopirktu) aktīvistu grupas braukātu no viena iecirkņa uz otru un balsotu atkārtoti neskaitāmas reizes.
Vēl varam minēt piemērus, kad nevēlamu kandidātu gadījumā lietā tika laista netīru apmelojumu kampaņa, piemēram, tādā veidā tika atstumts malā brīvdomīgais publicists Šanderovičs.
Taisnības labad jāteic, ka iegūtie 11 procenti balsu labējo partiju apvienībai uzskatāmi par labu rezultātu, kaut varēja būt krietni vairāk. Vai nu apzināti, bat īsti neapzinoties, pret sevi vēlētāju daļu noskaņoja Vienoto energosistēmu vadītājs Čubaiss, piedraudot Maskavai, ka liela sala apstākļos var tikt atslēgta elektrības padeve. Strīds ir sen nobriedis, jo elektropārvades sistēmas Krievijā ir galīgi “sapuvušas”, dažos gadījumos transformatoru apakšstacijas darbojas kopš 1928. gada. Risinājums var būt divējāds: vai nu jāpaaugstina elektroenerģijas tarifi, vai arī rekonstrukcija jāveic par valsts vai pašvaldību līdzekļiem. Čubaiss faktiski tikai Maskavas ķeizariņam Lužkovam atgādināja par viņa pienākumiem, lai neatkārtotos aizvadītā gada lielā avārija, tomēr emocionālie krievu vēlētāji nav spējīgi pieņemt nevienu no variantiem, sak, Čubaiss tik bagāts, ka spējīgs nopirkt paša Dieva labvēlību.
Kremļa činavniekiem par šādiem strīdiem tikai prieks, jo netieši var ieriebt Čubaisam, kuru citkārt pats Putins uztver kā drošāko balstu, kārtojot savas intereses ar Vašingtonu.
Kazahstānas bastions
Tā kā Krievijai ne visai veicas ar ķaimiņattiecībām Eiropas daļā, tad Kremlis cītīgi piestrādā, lai stiprinātu pozīcijas Āzijas daļā. Ar Kirgizstānu diezin kas nesanāca, jo tur visu valsti kontrolē savstarpēji karojoši mafijas grupējumi, kopskaitā ap 60. Atliek koķetēt ar Uzbekistānas diktatoru. Un ļoti svarīga vieta Kremļa politikā ierādāma Kazahstānai, ar kuru visai gara sauszemes robeža, kuras teritorijā atrodas Baikonuras kosmodroms. Tā kā Kazahstānā lieli naftas krājumi, tai ļoti nepieciešami Krievijas cauruļvadi. Savstarpējā ieinteresētība tik liela, ka Maskava gatava aizmirst neseno pretkrievu kampaņu Kazahstānas ziemeļos, ieskaitot jaunapgūtās zemes, kad veseli migrantu tabori izmisumā bēga atpakaļ uz matušku.
No eiropiešu skatpunkta raugoties, Nazarbajeva režīmu var nosaukt par maigo diktatūru. Ja arī novērotāji vēlēšanu iecirkņos lielus pārkāpumus nekonstatēja, tad tomēr skaidro, ka opozīcijas kandidāti no konkurences tika izslēgti jau pirms vēlēšanām. Un Nazarbajevs atkal būs prezidents uz septiņiem gadiem (vai arī līdz mūža galam).
Jāteic, ka Nazarbajeva vienpersoniskajā vadībā valsts sasniegusi salīdzinoši labus rādītājus, arī paši kazahi no visām Vidusāzijas tautām uzskatāmi par pašiem strādīgākajiem un disciplinētākajiem. Bet varbūt aziātiskā mentalitāte tieši prasās, lai valsti pārvaldītu ar tēraudcietu tvērienu? Ja Kazahstānai izdosies pilnam iekļauties pasaules naftas tirgū, tā ar laiku var kļūt par ekonomisko tīģeri.
Patiesības, ko Kremlis nesaprot
Vēlēšanas bija arī Čečenijā, un Putins personīgi ieradās uz vietējā parlamenta darba uzsākšanu. Liekulības un bezkaunības paraugs bija Putina paziņojums, ka Krievija vienmēr bijusi un aizvien ir islama drošākais balsts.
Lielvaras vispār nespēj izprast musulmaņu mentalitāti. Pat šķietami draugi nekad nebūs nekas vairāk par īslaicīgiem sabiedrotajiem kādu ekonomisku vai politisku interešu vārdā.
Pēc Čečenijas prezidenta Kadirova nāves Putins savas ieceres saistīja ar Kadirova dēlu, kuru par jauno prezidentu nevarēja virzīt jaunības dēļ. Bet fakts ir tāds, ka Ramzans Kadirovs, kura rīcībā ir ap 5000 asinskāru kaujinieku, tik un tā kļuvis par galveno noteicēju. Pamatos Kadirova armiju veido dzimtas (teipa) piederīgie un tie bijušie Dudajeva kaujinieki, kuri kalpo tam, kurš vairāk maksā. Kremlim tā bija kā auksta duša, kad Kadirovs paziņoja par nepieciešamību pārskatīt Čečenijas robežas. Tas nozīmē, ka tiek prasīta Dagestānas rietumu daļa, arī daļa no Ziemeļosetijas, bet Ingušijas teritoriju tad vispār nāktos pārbīdīt senajās etniskajās robežās, ko pēc Staļina veiktajām deportācijām paguva aizņemt osetīni.
Šādi Kadirova paziņojumi liecina par viņa vēlmi iemantot visas čečenu tautas atzinību. Un arī par to, ka Kremlim šķietami paklausīgais vietvaldis jau jūtas pietiekami stipras, lai spētu rādīt savu nacionālo stāju.
Strap citu, karā sapostītā Groznijas ķīmiskā kombināta noliktavās, kuras neviens neapsargā, atrasts milzīgs daudzums radioaktīvo vielu, kuru radītais piesārņojums līdzinās pusei no Černobiļas posta. Tiesa, piesārņotā platība nav tik liela, bet mēs zinām, cik lēni sairst radioaktīvais kobalts.
Tikmēr Eiropas daļā Kremlis dara visu iespējamo, lai vairotu naidu pret sevi. Gāzes cenu strīds ar Ukrainu nevar vairot mīlestību pret Krieviju, kaut arī paši ukraiņi nav īsti sapratuši, ka tirgus ekonomika nav nesavtīgas mīlestības apliecinājumi. Zīmīgi tomēr tas, ka Kremlis pret nedraudzīgo Ukrainu lieto šantāžas politiku, ieskaitot to, cik demonstratīvi tika sametināti divu cauruļu gabali it kā jaunajam Ziemeļu gāzes vadam. Nekāds gāzes vads vēl netiek būvēts, izrāde bija vajadzīga tikai ukraiņu baidīšanai, sak, drīz neviena truba caur jūsu zemi vispār neies.
Ampelēšanās ar energoresursu cenām ir skaidra impēriskās domāšanas palieka. Ja ukraiņiem gāzi piesola par 230 dolāriem, tad baķkas baltkrievi maksās tikai 48,5 dolārus par tūkstoš kubikmetriem. Jo Lukašenko gan apzvēr draudzību Kremlim, bet īstenībā ir vīrs, kurš diktē gan savas cenas, gan savus noteikumus pilsoņattiecībās. Pirms pāris gadiem jau bija gadījums, kad Krievija gribēja paaugstināt gāzes tarifus, bet Lukašenko bez kavēšanās aizgrieza krānu, kas gāzi piegādā Rietumiem. Un Krievija piekāpās. Un, kamēr valdīs odiozais Lukašenko, nekāda Baltkrievijas integrācija Krievijas sastāvā nenotiks, un vienotās valūtas ieviešana arī nenotiks. Bet citādi — uzticamākais no draugiem taču…
