Kopš Ēģipte Nasera vadībā ieguva neatkarību, šīs zemes iedzīvotāju skaits pieaudzis četras reizes. Pateicoties faktam, ka valsts drošības balsts ir armija un specdienesti, līdz šim sabiedrībā bijusi maza teikšana islama radikālajiem novirzieniem.
Savukārt Musulmaņu brālība, kam simpatizē ap 20 procentiem iedzīvotāju, gandrīz visu laiku darbojās nelegāli. Šīs organizācijas radikālākais novirziens varu saņēmis Palestīnas Gazas sektorā, savukārt arābu pasaules bagātajā zemē Saūda Arābijā Musulmaņu brālība tiek nikni vajāta. Pašā Ēģiptē islama ortodoksālais virziens gatavs kuru katru brīdi sākt kristiešu grautiņus, vēršoties pret daudzmiljonu koptu kopienu.
Dažkārt Rietumu politiķi tiek vainoti divkosībā, it kā izliekoties nemanām cilvēktiesību pārkāpumus islama zemēs. Bet patiesība ir tāda, ka nosacīti varbūt tikai Turcijā iespējams runāt par zināmu demokrātiju. Nav nevienas citas musulmaņu zemes, kur valdītu demokrātija eiropiešu izpratnē, un šis fakts ir gluži vienkārši jāpieņem.
Tā sauktā jasmīnu revolūcija vispirms skāra Eiropas kultūrai tuvo Tunisiju, jo valdošais režīms bija galīgi korumpēts. Tad sekoja Ēģipte, kur lielākā puse iedzīvotāju spiesti iztikt ar pusotru dolāru dienā. Situāciju saasināja straujā cenu celšanās pārtikai – gan neražas, gan tirgotāju spekulatīvo darījumu dēļ.
Prognozes mēdz būt pretrunīgas. Iespējams, ka revolucionāri notikumi var skart arī citas musulmaņu zemes, jau pirmie signāli nāk no Jemenas, Jordānijas, Sīrijas, Alžīrijas, Sudānas. Interneta laikmetā pusstundas laikā iespējams sapulcināt miljonus aurojošu protestētāju.
Pavisam drūmi, ja revolūcija sasniegtu Pakistānu, zemi ar fundamentālisma tradīcijām un kuras bruņojumā ir simts kodolieroču.
Islama pasaulē iespējams jebkurš pavērsiens: vietām var nākt pie varas Irānas tipa režīmi, bet var notikt arī pavērsiens militāras diktatūras virzienā. Sabiedrībās, kur reliģija kļūst par ideoloģiju, tiek kultivēta politika, kas vērsta pret mums pierasto izpratni par civilizāciju un demokrātiju. Nākamais solis tad ir virziens uz globālu terorismu.
Terorisma draudi
Agrākajos gadsimtos bumbas kā politikas ieroci izmantojuši galvenokārt anarhisti. Radikālā islama pašnāvnieki ir samērā jauna parādība, un liela daļa vainas jāuzņemas divdesmitā gadsimta lielvarām. PSRS iebrukums Afganistānā. Sekoja ASV karš Irākā un Afganistānā. ASV atbalsts Izraēlai strīdā ar palestīniešiem. PSRS atbalsts Sīrijai.
Pašnāvnieka uzspridzināšanās Maskavas Domodedovo lidostā atklāja to, cik ļoti apdraudēta ir Krievija. Kamēr Čečenijā valdīja Dudajevs, runa bija par nacionālo separātismu. Pavērsiens sākās 1994. gadā, kad aprobežoti militāristi pierunāja Jeļcinu sākt militāru iebrukumu Ziemeļkaukāzā.
Tad arī sākās starptautiskā islamista fanātiķu nostiprināšanās “Kaukāza emirātā”. Pretsvarā islama radikāļiem Krievijā organizējas krievu nacisti, un piemērs tam bija rasistu plosīšanās Manēžas laukumā. Pamatojums bija kautiņā nogalinātais krievu jauneklis, kaut statistika uzrāda ap 150 kaukāziešu nogalināšanu ik gadu. Liekas, Kremļa varasvīri beidzot nobažījušies, jo ikvienam skaidrs, kādas sekas var būt rasisma radītam haosam valstī, kur ap 20 miljoniem musulmaņu. Savukārt islamistu terorakti ir gandrīz nenovēršami zemē, kur ikvienu milici viegli iespējams piekukuļot.
Gan ASV, gan Izraēla iemācījušās novērst gandrīz ikvienu gatavotu spridzināšanu, Krievijā līdz tam ļoti tālu.
Tajā pat laikā aizvien biežāk skan paredzējumi, ka Tunisijas un Ēģiptes notikumi gaidāmi arī Krievijā. Tas varētu notikt jau šā gada nogalē. Kas nāks Putina mafijas vietā, tagad nav nosakāms. Šo perspektīvu derētu paturēt prātā ikvienam mūsu politiķim un uzņēmējam, kurš savas nākotnes ieceres saista ar neprognozējamo kaimiņu.
Pavisam stulbi uzvedas tie, kuri noliedz Ignalinas atomstacijas celtniecību Lietuvā, murgojot par Krievijas plāniem būvēt AES Kaļiņingradā. Klimata izmaiņas un dabas katastrofu vēriens pavisam droši ļauj prognozēt, ka jau pārskatāmā nākotnē agrākā Rītprūsija ar seno baltu pilsētu Karalaučiem aizies pilnībā zem ūdens. Lūdzu šos manus vārdus uztvert nopietni. Kaut gan nevaram droši pateikt, kas tobrīd būs palicis pāri no pašas Krievzemes.
Globalizācijas strupceļš
Par multikulturālisma politikas neveiksmi tagad runā visaugstākajā līmenī. Bet tas bija paredzams, par to personīgi rakstīju jau gadu tūkstošu mijā. Latvijai it kā pagaidām musulmaņu invāzija nedraud, bet dīvaini rīkojas tie darba devēji, kas tagad nepieņem darbā latviešus, kuri neprot krieviski.
Tas var novest pie tā, ka nākotnē darbā tiks ņemti imigranti, kuri nepratīs ne krievu, ne latviešu valodu un kuri par svētu rituālu uzskatīs aunu upurēšanu daudzdzīvokļu namu pagalmos. Vēl laikam neesam līdz galam sapratuši, ka visādu latvāņu mums jau tagad gana.
Protams, pašlaik galvenais jautājums mums visiem ir ekonomika. Budžeta cirpšana liekas abstrakcija, kamēr finanšu samazinājums skar tikai kaimiņu. Bet aizvien saskaramies ar valdošo politiķu tieksmi atbalstīt tikai savējos, kamēr “nepareizajiem” uzņēmējiem nereti tiek nogremdēti projekti, kuros ieguldīti simtiem miljonu. Šādos politiskās bravūrības apstākļos ekonomikas atžirgumu var cerēt tikai uz jaunas inflācijas rēķina.
Klimata katastrofas rada labvēlīgus apstākļus, lai Latvijā vismaz trīskāršotos pārtikas produktu ražošana. Vai mēs to virs spējam?
