Nupat satiku bijušo un joprojām par valcēnieti sevi uzskatošo Andreju Pebo.
Nupat satiku bijušo un joprojām par valcēnieti sevi uzskatošo Andreju Pebo.
Viņš jau daudzus gadus rūpējas par kādu lielu namu Valdemāra ielā, taču joprojām jūtas kā Valkas konsuls Rīgā, kad kādam nepieciešama palīdzība. Tiesa, beidzamajā laikā praktisku palīdzību naktsmītnēm un tamlīdzīgi viņam lūdz retāk.
Andrejs esot mazliet satraucies, vai tik nav izrakstīts no Valkas mājgrāmatas. Mierināju, ka tā nebūt nav, jo pilsētas sabiedrības ikdienišķajās sarunās viņš pieminēts itin bieži. Un ne jau tikai tāpēc, ka nedēļas nogales kopā ar sievu Aiju pavada Vijciemā savā lieliskajā viesu namā.
Taču šoreiz ir cits stāsts un tam nav nekādas saistības ar Vijciemu un viesu namu, kurā Andrejs un Aija aicina atpūsties viņiem tīkamus cilvēkus. Andrejs labprāt lasa grāmatas. Daudz un dažādas. Viņš ir sapratis, ka ne visas vēlas paturēt savā bibliotēkā, jo tām ir savs ierobežots vērtības laiks.
Dažkārt itin īss, lai tās noliktu plauktā, kur tām neviens turpmāk nepieskarsies. Kālab aizņemt vietu, kura noderētu citām vajadzībām. Tad, lūk, viņš izdomāja, ka šīs grāmatas jālaiž apgrozībā tiem cilvēkiem, kuriem nav līdzekļu to nopirkšanai vai kuriem dzīves steigā tās aizslīdējušas garām.
Itin vienkārši – katrs pēc izlasīšanas ieraksta savu vārdu un tālāk nodošanas datumu. Andrejs šo sistēmu ir izdomājis pats un jau zina kādu gadījumu, ka grāmatā ir pieci ieraksti. Savā ziņā šāda kārtība ir pat nedaudz azartiska. Katrs taču zinām, kāda rakstura literatūru lasa mūsu draugi.
