3. turpinājums. Neviens, protams, nezināja, kā turp aiziet. Atkal man bija jārāda ceļš. O!
3. turpinājums
Neviens, protams, nezināja, kā turp aiziet. Atkal man bija jārāda ceļš. O! Šī dabas brīnuma redzējums visiem gāja pie sirds. Jaunās studentes basām kājām pa krituma augšējo terasi pārgāja uz pretējo krastu un drīz parādījās peldkostīmos. Arī vīrieši meta nost virsdrēbes, un nu visi sākām plunčāties zem krītošā ūdens strūklām. Ilgu gadu laikā ūdeņi dolomītā bija izgrauzuši savus divus metrus dziļu bedri, bet brūni krāsotais Pērses ūdens tomēr bija pietiekami dzidrs, lai viegli varētu saskatīt katru akmens plāksni. Kad pēc daudziem gadiem es vēlreiz nokļuvu līdz Pērses lejtecei, lai pēdējo reizi mūžā paskatītos uz appludināšanai nolemto krāšņumu, ūdenskrituma vietā redzēju vienīgi krāces. Nē, klintāja slieksnis nebija saspridzināts, tas vienā pavasarī bija sadrupis pats, it kā nojauzdams savu nolemtību. Tagad kādreiz slavenais dabas krāšņums vairs dzīvo tikai manas paaudzes atmiņās, tāpat kā Staburags, Liepavots un Rīteres grava. Bet visa Kokneses apkaime taču bija viens nepārtraukts skaistums. Piemēram, atceros savus braucienus ar velosipēdu uz Pērses ūdensdzirnavām, kur bija ierīkota vilnas kārstuve. Kādas divas reizes māte mani turp sūtīja ar vilnas maišeli, bet pēc kāda laika pēc gatavajiem diedziņiem. Ceļš gar upes krastiem lejup līdz dzirnavām bija patiesi teiksmains, tur ikreizi gribējās domāt par senām leģendām un tautas varoņu cīņām.
Pēc peldes un ūdens jārēšanās gājām meklēt automašīnu. Atradām visai ātri, bet ne tik viegli bija sagaidīt šoferi. Mūsu Bangerskim, sauktam par Ģenerāli, draugi bija visās malās, un iestiprināties arī viņam patika. Tējnīcā ielīda arī partorgs, bet viņš pēc minūtēm desmit nāca laukā laimīgi sasārtis, jo vīri viņam bija ielējuši kaut ko stiprāku. Visi labi zināja, ka Oppem itin labi garšoja viss, kas deg ar zilu uguni, bet sieva, īsta krievu sādžiniece, viņam nedeva ne pliku vērdiņu. Dīvainis bija ļoti pateicīgs par katru piedāvātu malku.
Sen jau visi sēdējām mašīnas kravas kastē, bet Ģenerālis kā nenāca, tā nenāca. Beidzot sievieši sāka pīpināt mašīnas skaņu signālu. Tas līdzēja, šoferis iznāca no tējnīcas viegli šūpodamies, bet mundrs un smaidīgs, abi sasārtušie draugi ielīda kabīnē, un brauciens varēja turpināties. Laiks jau bija pāri launagam, bet Ģenerālis, kad bija ierāvis pavairāk, nekad netrakoja, brauca lēni un apdomīgi, tāpēc nekad nekādas klizmas nepiedzīvoja. Mūsu dāmām gauži apnika tik lēna braukšana, tāpēc sāka bungot pa šofera kabīnes jumtu. Bet Ģenerālis pavēstīja savus noteikumus:
— Dziediet dziesmu, tad braukšu ātrāk!
Ak, kā nu mums bija aizmirsies, ka ļaudīm Dievs devis dziedamās rīkles. Sievietes rāva vaļā vienu tautasdziesmu pēc otras, bet drīz pārgāja uz “Zilo lakatiņu”.
Turpmāk vēl.
