Mēs – latvieši – patiesi varam lepoties ar maestro Raimondu Paulu.
Mēs – latvieši – patiesi varam lepoties ar maestro Raimondu Paulu.
Šonedēļ latviešu komponists Raimonds Pauls svin 75 gadu jubileju. Domāju, ka ikviens, kuram nav svešas viņa dziesmas un kompozīcijas, sirdī viņam vēl veselību un tikpat možu un humora pilnu garu.
Es uzaugu ar R. Paula vinila platēm. Kamēr vecāki bija savos ikdienas darbos, abi ar brāli pa kluso kurbulējām plašu atskaņotāju “Melodija”, uz kura visbiežāk skanēja Paula dziesmas. Man tolaik dikti patika dziesma par gurķi un tirgus pārdevēju Annu.
Es īsti neizpratu dziesmas saturu, bet, kā to izpildīja Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks, atceros vēl tagad. Daudzas maestro radītās dziesmas jau kļuvušas par folkloru un neatņemamu mūsu dzīves sastāvdaļu.
Pieļauju, ka katram ir kāda sirdij tuva maestro dziesma, ar kuru var saistīt savu likteni. Reizēm domāju, kur vienā tādā diezgan noslēgtā, reizēm paskarbā un nejaukā vīrieša gabalā var būt tik daudz emocionalitātes, kas ļauj dziesmā ievīt latviešu tautas priekus un sāpes.
Laikam jau tas ir Dieva piešķirtais talants, kurš tiek tikai izredzētajiem. Lasot maestro dzīvesstāstu, atklājas tik interesanti momenti. Cepuri nost viņa priekšā, ka viņš izkārpījās no alkohola purva un kopš 60. gadu beigām glāzīti neliek pie mutes.
Iespējams, ja komponistam nepietiktu spēka un gribas, mums, latviešiem nebūtu tik skaistu dziesmu kā “Mežrozīte”, “Rudacīte”, “Teic, kur zeme tā”, “Raudāja māte, raudāja meita”.
Visas jau nemaz nav iespējams uzskaitīt. Zinot to, ka dzīvē maestro galvenais ir darbs, mēs vēl dzirdēsim daudz skaistu dziesmu.
