Drīz strencēnietim Andrim Delviņam pienāks brīdis, kad vajadzēs sevī ielaist Kroni, vienu no daudzajiem Staļina represiju laikā uz Sibīriju izsūtītajiem latviešiem (tiesa, ne reālu cilvēku, bet literāru tēlu). 29. janvārī J. Ziemeļnieka Strenču Tautas teātris publikai pirmo reizi rādīs savu jaunāko iestudējumu, dramaturģes Leldes Stumbres viencēlienu “Kronis”. Aktieris Andris Delviņš nav cilvēks, kuram patīk citiem stāstīt par savu dzīvi un sajūtām. Arī par to, ka šo L. Stumbres lugu viņš uztver kā piemiņu saviem vecākiem un vecvecākiem, savulaik uz Sibīriju izsūtītajiem, līdz šim aktieris teicis tikai Andrim Liepiņam, J. Ziemeļnieka Strenču Tautas teātra režisoram. Kad režisors iedeva izlasīt vairākus gabalus, ko izvēlēties jaunajam iestudējumam, Andris ieteica “Kroni”. Tur aprakstītās lietas viņam nav svešas. Kad pienācis marts ar latviešu leģionāru piemiņas dienu, Andra vectēvs šo datumu nav ignorējis par spīti padomju režīmam, paņēmis kočiņu un gremdējies atmiņās. “Vectēvs bija gara auguma. Pirmo reizi redzēju, ka tāds liels vīrs raud un pie sevis saka, – par ko? Man, 18 gadus vecam puikam, tādas lietas toreiz neinteresēja. Svarīgāks bija futbols, meitenes un dejas,” atceras Andris. Priekšrocība un reizē nastaAtbildi uz vectēva jautājumu – “par ko?”, mazdēls nezina. Vectēvs, Latvijas brīvvalsts laikā zemes rentnieks Jērcēnu pagastā, nemīlējis par to runāt. “Dzīvē noticis, kā Stumbres lugā, – ne jau krievu okupanti izveda, parasti nostučīja paši vietējie,” spriež Andris.Tagad viņš mēģinājumos personīgās emocijas un sajūtas sapludina ar L. Stumbres radīto tēlu. Tā ir aktiera priekšrocība un reizē arī nasta, – izdzīvot vienā mūžā daudzas svešas dzīves. Ja ikdienā Andris ir 53 gadus vecs strencēnietis, kokapstrādes operators uzņēmumā “A&J” Plāņu pagasta Jaunklidzī, vīrs savai dzīvesbiedrei Antrai un tēvs dvīnēm Ingai un Gintai, tad teātris viņam atver durvis uz citu pasauli.Nejēdzības paliek ārpusēAndris Delviņš teātri spēlē vairāk nekā 30 gadus un šajā laikā sakrājis iespaidīgu lomu skaitu. Kolēģi jau parēķinājuši ciparu – 25. Vairāk lomu Strenču teātrī esot tikai bijušajai režisorei Hildai Ņikitinai. “Neesmu tik liels aktieris, lai netiktu laukā no lomas,” pasmaida Andris, taujāts, cik ilgi pēc izrādes līdzi nēsā sava skatuves tēla problēmas. Taču izciliem aktieriem šis process ilgstot vairākas dienas, zina stāstīt strencēnietis, jo ar interesi izlasījis grāmatas par Antru Liedskalniņu, Viju Artmani, savu mīļāko aktieri Eduardu Pāvulu un viņu skatuves pieredzi.Amatieru teātros vīrieši aktieri, turklāt labi aktieri, režisoriem ir ļoti augstu vērtējams ieguvums. Kāds dzinulis Andrim liek spēlēt teātri tik ilgus gadus? “Tur nevelkas iekšā nejēdzības un sadzīve. Tur par to nerunā un ir pavisam cita gaisotne. Ja izlaižu kādu sezonu, pietrūkst. Velk atpakaļ.”Teātris esot viņa sirdslieta. Tas sākās ar pirmo lomu – Kaju lugā “Sniega karaliene”, ko Andris spēlēja, mācoties Strenču astoņgadīgajā skolā. Acīmredzot jau tolaik viņa aktiera spējas bija labi pamanāmas, jo uz Valmieras Viestura vidusskolu strencēnietis devās ar labu raksturojumu bagāžā un tika nosūtīts pie Zigurda Ķestera, skolēnu Tautas teātra “Sprīdītis” režisora. Tā izrādījās biļete uz aktiera meistarības skolu.“Ķesteris bija sava darba fanātiķis, un skatuve bija svēta lieta. Latvijā starp skolēnu teātriem mēs bijām spicē. Jau tolaik “Sprīdītim” bija tāds tehniskais nodrošinājums, ka vēl tagad dažs labs amatieru teātris blakus nestāv,” uzteic Andris.Pēc Viestura vidusskolas absolvēšanas teātris uz brīdi pazuda no viņa dzīves. Jaunietis iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā (tur nomācījās tikai trīs kursus), vairāk nekā divus gadus dziedāja augstskolas vīru korī “Gaudeamus” pie diriģenta Edgara Račevska, bet dzīve atveda atpakaļ uz dzimto pusi, Strenčiem. Tur sākās viņa teātra laiks. J. Ziemeļnieka Strenču Tautas teātrim ir mainījušies režisori, bet Andris palicis savā vietā. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem viņš vienīgi vairs nespēlējot mīlētāju lomas. “Tam mans laiks ir pagājis. Citādi visi smiesies, domās ka man jāiet uz tām mājām,” smaida aktieris.Prieks par to, ka dzīvoKo viņš darītu, ja teātra nebūtu? “Smags jautājums. Tad laiks būtu jāaizpilda ar kaut ko citu. Neesmu sevišķi sabiedrisks cilvēks. Vairāk par vienu dienu burzīšanos Rīgā nevaru paciest. Taču man vajag ko vairāk, lai mājās pēc darba nebūtu tikai dators un televizors, un vēl grāmata.” Kādreiz paticis spēlēt basketbolu un pludmales volejbolu, taču tagad vairs nevarot izlēkāt līdzi jauniešiem. Andris ir apzinīgs, – ja ko dara, tad kārtīgi, nevis pa roku galam. Ja sportot nevar ar maksimālu atdevi, tad labāk atiet malā.Taču par veselību viņš nesūdzas. “Darbā saka, ka esmu labi saglabājies priekš sava vecuma. Laikam tāpēc, ka veselīgs dzīvesveids. Man ļoti patīk pirts (Andris ir Strenču publiskās pirts fans – redakcijas piezīme). Sapulcējamies viena kompānija un peldamies, cik vien ilgi tiekam Gaujā.”Dzīvi Andris nevērtē augstās filosofiskās kategorijās. Priecājas par to, ka ir dzīvs, par to, rītos pamostoties, vien varot teikt paldies. “Tikai jāatrod, kas dzīvē sagādā baudu, lai var dzīvot ar prieku. Kāda dzīvei ir jēga? Nezinu. Jēga…” Andris ietur pauzi, atbilde seko pēc brīža: “Bērni. Vairāk nekādas lielas jēgas nav.”
