Par Pēteri mums pastāstīja kāda valcēniete. Viņa redzējusi, ka jaunam cilvēkam ir grūtības ar staigāšanu, tāpēc iedomājusies, ka, iespējams, puisim nepieciešama kāda palīdzība. Tāpat viņa satraucas, ko tik jauns cilvēks dara sociālās aprūpes namā, kur pārsvarā mitinās tikai gados veci cilvēki. Gādīgajai sievai solījām satikt puisi un noskaidrot viņa dzīvesstāstu. Šonedēļ Valkas sociālās aprūpes nama iemītnieks Pēteris Kļaviņš nosvinēja 25 gadu jubileju. Jaunietis atklāj, ka vēlētos, lai viņam kāds uzdāvina paklāju, kuru varētu izklāt uz grīdas visnotaļ mājīgajā istabiņā. Pēteris atceras, ka pērn viņš dzimšanas dienā ļoti vēlējies televizoru un brīnums noticis – viņš ticis pie televizora, tiesa – lietota. Šķiet, jaunais cilvēks ir saimniecisks un gluži kā čakla skudra vēlas iekārtot savu pirmo un vienīgo īsto mājvietu. Istabiņā goda vietā nolikts acij tīkams paliels metāla svečturis, turpat redzamas Pētera bērnības bildes. Savu albumu ar fotogrāfijām un mūzikas centru viņš aizvedis uz skolu. Sevi lieki nesāpina Sarunas laikā patīkami pārsteidz Pētera atklātība un labsirdība. Sociālās aprūpes nama vadītāja Eleonora Bērziņa mums jau bija pastāstījusi puiša dzīvesstāstu, arī to, ka mamma no viņa attiekusies jau dzemdību nodaļā, tāpēc bērnība aizvadīta Ābeļu bērnunamā Jēkabpils pusē, bet skolas gaitas – Palsmanes speciālajā internātpamatskolā. Sasniedzot pilngadību, par Pētera mājām kļuvis sociālās aprūpes nams. Puisis nenosoda savu mammu, jo pieļauj, ka viņai dzīvē klājies grūti. Ne visi esot tik stipri un pārliecināti par sevi, tāpēc arī dažiem cilvēkiem gadoties liktenīgas kļūmes. Viņš zina arī par mammas aizraušanos ar alkoholu, tāpēc bieži vien sieviete esot bez darba un regulāriem ienākumiem. Toties Pēteris visādi, galvenokārt materiāli, cenšas atbalstīt mammu. Ik reizi, viesojoties pie viņas tepat Valkā, ciemakukulim tiekot aiznesta maize un citi pārtikas produkti. Tādā ziņā Pēteris sevi uzskata par veiksminieku, jo ik mēnesi viņa kontā ienāk invaliditātes pensija, bet skolā mācības un uzturēšanās izdevumus sedz no valsts budžeta. Puisis uzskata, ka grūtā brīdī viņam jāpalīdz saviem tuviniekiem, lai gan mamma dzīvē ir pieļāvusi liktenīgu kļūdu. Vēl tagad reizēm Pēteris atceras to baiso sajūtu, kad skolasbiedri brīvdienās braukuši uz mājām pie tuviniekiem, bet viņam neesot bijis kur braukt. Dēls māti nenosoda un, apmeklējot baptistu draudzi, cenšas rast atbildes uz jautājumiem, kāpēc ar viņu noticis tā, nevis citādāk. Dievs viņam palīdzot sakārtot domas un izprast cilvēku rīcību. Reizēm uz ielas Pēterim jautājot, kāpēc viņš tā jocīgi iet? Ja jautātājs esot labvēlīgi noskaņots, Pēteris izstāstot par savu kaiti, bet, ja viņu ķircinot, īpaši mazi bērni, puisis cenšas tam stāvēt pāri un sevi lieki nesāpināt. Arī to viņš iemācījies, sākot apmeklēt dievkalpojumus. Pēc mūsu sarunas drīz vien Pēterim jābrauc uz Alsviķu Profesionālo skolu, lai pēc ziemas brīvlaika turpinātu apgūt kurpnieka arodu. Alsviķu skola personām ar invaliditāti nodrošina profesionālo un sociālo rehabilitāciju. Pēteris tur ir starp sev līdzīgiem un priecājas, ka ir atradis sev draudzeni, kas apgūst šuvējas arodu. Lai gan viņa esot nedaudz vecāka, tomēr viņi abi labi saprototies. Puisis jau esot solījis draudzenei braukt ciemos.Apgūst kurpniekzeļļa knifusLai Pēteris varētu mācīties, lielu lomu nospēlējusi sociālās aprūpes nama vadītāja Eleonora Bērziņa. Viņš stāsta, ka jau iepriekšējā mācību gadā abi braukuši uz Alsviķiem, bet tolaik apmācības programmā nav bijis iekļauts kurpnieka amats. Pēterim vajadzēja sameklēt tādu profesiju, kurā viņš ar savu slimības diagnozi varētu strādāt un nepagurt. Kurpnieka arods izrādījās vispiemērotākais. Mācībās vien aizvadīts pirmais pusgads, bet skolnieks cer, ka pēc mācību pabeigšanas izdosies iegūt visus nepieciešamos materiālus un instrumentus, lai veiksmīgi varētu sākt strādāt. Topošajam kurpniekzellim itin labi padodas pazoļu līmēšana, bet vīļu nošūšanā gan vēl jātrenējas. Par to, ka Pēteris savas zināšanas liks lietā, ir pārliecināta arī E. Bērziņa. Viņa slavē puisi, jo viņš pērn kādu laiku uz pusslodzi nostrādājis par sētnieku un ar lielu atbildību veicis savus darba pienākumus. Pēteris atklāj, ka reizēm veselība neļauj darīt smagu fizisku darbu, piemēram, šķūrēt sniegu, tāpēc darbs bijis jāatstāj. Tomēr iespēja nopelnīt savu naudu jaunietim šķitusi vilinoša, tāpēc meklēti citi ceļi, kā nākotnē varētu atrast sev nodarbošanos. Mājās dzīve rit vienmuļāk Pēteris atzīst, ka viņš lielā mērā ir vienpatis, jo tā iegājies, ka vairāk laika jāpavada vientulībā. Puisis atzīst, ka, salīdzinot ar dzīvi Alsviķos, mājās Valkā dzīve rit vienmuļāk. Pēteris savu laiku pavada garās pastaigās. Šoziem viņš nebaidās kājām nostaigāt pat piecus kilometrus. Viņam nepatīk visu laiku sēdēt savā istabiņā, jo sociālās aprūpes namā viņam neesot tuva sarunu biedra. Iespējams, kaut kas uz labu mainīsies, kad te sāks dzīvot bijušie Ērģemes bērnunama pilngadību sasniegušie iemītnieki. Uz jautājumu, vai vasarā ir apmeklējis kādu pasākumu vai balli netālajā brīvdabas estrādē, Pēteris atbild noraidoši. Lai gan puisim patīk deju mūzika, īpaši grupas “Tranzīts” un “A-Eiropa”, viņam netīkot tie jaunieši, kuriem dzīvē galvenais ir cigaretes un alkohols. Un tādi pārsvarā apmeklējot pasākumus. Pēteris gan atzīstas, ka viņš arī pāris gadus niekojies ar cigaretēm, bet bijis raksturā tik mērķtiecīgs un atmetis šo neveselīgo ieradumu. Kas attiecas uz draudzēšanos ar saviem vienaudžiem, tad Pēteris pēc viena nepatīkama gadījuma ir ļoti piesardzīgs. Divas meitenes, kuras puisim bija uzmetušās par draudzenēm, viņu apkrāpa. Pēc tam viņam nācās samaksāt kādas kredītiestādes pieprasīto summu par iegādātajiem mobilajiem telefoniem un sarunām. Diemžēl Pēterim šo naudu vienkārši izkrāpa. Jaunais cilvēks uz viņām vairs netur ļaunu prātu, jo nav radis ilgi ļaunoties. Viņam tāds raksturs – samierinošs un piedodošs. Arī par savu veselības stāvoklis Pēteris daudz nebēdā, jo zina, ka neko tur vairs nevar padarīt. Viņam bērnībā bijušas pāris operācijas, bet tāpat visu laiku jānēsā ortopēdiskie apavi.
Par Pēteri Kļaviņu
Valkas sociālās aprūpes nama vadītāja Eleonora Bērziņa: – Pēteris ir ļoti labsirdīgs un apzinīgs. Uz viņu varam paļauties, jo zinām, ka nekad viņš neizdarīs kaut ko neatļautu vai kā citādi mēģinās pārkāpt iestādes iekšējās kārtības noteikumus. Atceros, kad puisis sāka pie mums dzīvot, viņš gandrīz neko praktisku neprata. Mācījām, kā nokārtot savas sadzīves lietas un dokumentus. To sapratām, jo diemžēl bērnunamā tas nebija ierādīts. Soli pa solim esam kopā gājuši uz priekšu un nu jau varam būt gandarīti par sasniegto. Pēteris nebaidās no grūtībām, viņš grib strādāt un vēlas nopelnīt savu naudu. Brīnos, ka pēc tik daudz pāridarījumiem viņš nav atteicies no savas mammas un cenšas viņu materiāli atbalstīt. Tā dzīvē negadās bieži. Pēteris ir atklāts cilvēks, viņam tīk sarunāties. Ceru, ka viss dzīvē puisim nokārtosies, arī sirds lietās.
