Kāpēc jāšausminās, ja bērns uz ielas diedelē naudu?
Kāpēc jāšausminās, ja bērns uz ielas diedelē naudu?
Ar ko atšķiras Latvijā populāras labdarības akcijas no viena maza cilvēkbērna mēģinājumiem pašam sarūpēt sev labāku dzīvi, ubagojot uz ielām?
Tādu provokatīvu jautājumu uzdeva kolēģe, padzirdējusi, ka rakstu par Smiltenē kārtējo reizi novērotu gadījumu, kad 12 līdz13 gadus vecs pusaudzis garāmgājējiem diedelē naudu bulciņai vai maizītei.
Jautājums ir desmitniekā. Abos gadījumos tiek uzrunāta sabiedrība, abos gadījumos tiek prasīta nauda bērnam, lai viņš būtu paēdis (protams, nepiesauksim akcijas, kurās palīdzību vajag smagi slimu bērnu ārstēšanai).
Taču, piemēram, Smiltenē vairākos veikalos ir izliktas kastītes ar lūgumu ziedot mazturīgo ģimeņu bērnu centram, kur audzēkņiem par uzņēmēju atbalstu tiek sarūpētas pārtikas pakas, nomaksāti telpu komunālie maksājumi un bērni tiek ekskursijās.
Jau Latvijas mērogā skatoties, ir Pārtikas banka “Paēdušai Latvijai”. Atsaucoties aicinājumam, cilvēki ziedo, lai nodrošinātu ar pārtiku ģimenes, kuras skārusi ekonomiskā krīze.
Un kāpēc tad vajadzētu šausmināties, ja uz ielas pienāk klāt bērns un diedelē naudu? It kā maizītei, bet nu un tad, ja viņš īstenībā grib nopirkt konfektes vai čipsus, jo vecākiem tādām lietām naudas nav? Mūsu sabiedrībā lielu iedzīvotāju daļu stutē lūdzēja un devēja attiecības.
Bērni ubagi ir to likumsakarīgs “auglis”. Atšķirība ir tikai tā, ka labdarības akcijas rīko pieaugušie, bet šajā Smiltenes gadījumā puika ir pats savas dzīves menedžeris.
Nevienam bērnam nevajag iet ubagot ielās. Un, lai viņi to nedarītu, arī tiek rīkotas šīs labdarības akcijas. Tomēr attēls kā greizā spogulī pakāpeniski izkropļojas: par spīti labajam, cildenajam mērķim cilvēkā jau bērnībā rodas sajūta, – palūdz, un tev iedos!
