Saistībā ar Ausmas Vaļģes sašutumu varu paskaidrot, ka rakstu ar rakstāmmašīnu, vēlāk ar roku pārlabojot ieviesušās nepareizības. Gadās, ka savas sliktās redzes dēļ šo to nepamanu, tāpēc izrādās, ka vārda “nāciet” vietā paliek “nāksiet”. Šajā ziņā esmu nepareizs cilvēks un tur neko nevaru līdzēt.Mani izbrīna rakstītājas iebilde, ka ģermānismu vietā kādam vajadzētu izgudrot latviskus vārdus. Latviešu valoda ir pietiekami bagāta, lai nekas nebūtu jāizgudro, par to viegli pārliecināties, ja ieskatāmies “Latviešu valodas sinonīmu vārdnīcā” (1972). Un pavisam nevietā šeit atsaukties uz izlokšņu īpatnībām, jo runa taču ir par normatīvo literāro valodu, savukārt dialekti un izloksnes ir specifiska tēma. Izloksnes gan ir tas bagātību pūrs, kas var papildināt literāro valodu, bet tas nenozīmē, ka būtu jāpiesavinās tieši nelatviskie vārdi.Man personīgi ir iebildumi pret vārda “latgaļi” attiecināšanu uz mūsdienu Latgales iedzīvotājiem. Latgaļu maztauta apdzīvoja seno Jersikas zemi, Nestora hronikā minēts vārds “latagola”. Par senās Tālavas apdzīvotājiem arī mēdz rakstīt kā par “latgaļiem”, kas Indriķa hronikas agrākajos tulkojumos tiek saukti par “letgaļiem”. Faktiski gan laikam būs tā, ka pirmajos katoļu rakstos ieviesies igauņu vai līvu dots apzīmējums “leti”. Kā tālavieši saukuši paši sevi, tagad būs grūti noskaidrojams. Veidojoties latviešu nācijai, agrākās maztautu valodas kļuva par dialektiem un izloksnēm. Ja gribam būt terminoloģiski precīzi, tad mūsdienu Latgali apdzīvo latgalieši, seno vārdu “latgaļi” lietojot varbūt tikai kā poētismu. Gluži kā latgaliskās izloksnes nereti saucam par valodu – līdzīgi tam kā tautasdziesmās jaunas meitas centās sargāt godu, lai nenokļūtu “ļaužu valodās”.Arturs Goba
