šogad neierasti ātri iestājusies ziema…šogad neierasti ātri iestājusies ziema…
tā ziema, kādu es atceros no savas bērnības, kad, līdz padusēm sniegos ierakušies, mēģinājām savas pasmagās priekš bērna ragaviņas uzstīvēt kalna galā… kad vakaros, apgaismotā maza ciema daudzdzīvokļu mājas pagalmā satikāmies ar citām meitenēm, rakām tuneļus, lai no turienes ar pikām apmētātu lielākos zēnus, kuri par mums, sīkajām knīpām, vien pasmējās, pameta kādu piku uz mūsu pusi un aizgāja tālāk… kad vēlām sniega vīrus uz katra stūra… kad nebija tādas sniegotas pļavas, kur mūsu kājas nebūtu pabijušas, lai dauzītos pa sniegu… kad mēģinājām “ķerenes” spēlēt, bēgot arvien dziļāk sniegos, cerot, ka ķērējs nogurs ātrāk nekā pats… kad nebija tāda starpbrīža skolā, ka nebūtu izskrējuši ārā, lai lieku reizi paspēlētos ar citiem… kad fizkultūras stundas ziemā bija viena vienīga slēpošana…
sniegota ziema no paša sākuma līdz galam…
un tādās ziemās, kad vecākiem vēl nebija automašīnas, mēs no kāda saimnieka aizņēmāmies zirgu ar ragavām un braucām pie vecmammas ciemos… vējš svilpoja gar ausīm, kad zirdziņš riksītī vien vilka smagās ragavas ar visiem mums. tur tētis turēja grožus un stūrēja zirgu. mēs, lielākie bērni, viens pēc otra tīkojām pēc grožiem – katram gribējās mazliet lopiņam pareizu ceļu parādīt. mazākie, pieplakuši mammai blakus, segām apsegti, jūsmoja par jauko braucienu…
lai būtu tuvāk, ceļš bieži vien veda caur mežiem, pa vietām, kur sabiedriskais autobuss nepiestāja, pat neiebrauca. bet mūsu ragavās nobrauktais ceļa posms vienmēr bija tas skaistākais – mēs vērojām ceļa malās apsnigušās egles, skatījām tālumā pļavas, kur kāda stirna iemaldījusies meklēja paēst… bet pēc pāris stundu šāda brauciena ilgojāmies satikt vecmammu, apskaut viņu, vēlreiz un vēlreiz nogaršot viņas ceptās pankūkas ar garšīgo korinšu ievārījumu, padzert siltu tēju ar upeņu zapti…
un pret vakaru, kad bijām izciemojušies, no vecmammas dāvanās siltas zeķes un cimdus saņēmuši devāmies atpakaļceļā, tikai jau noguruši. viens otram piespiedušies, ar segām aptinušies, mēs iemigām. vecāki mūs pamodināja tikai tad, kad bijām jau galā…
ziema… sniegota ziema…
arī tagad ir kārtīga ziema, kad sniegs krietni sasnidzis jau pirms Ziemassvētkiem….
ak, jā! Ziemassvētki… tie jau vairs nav aiz kalniem, tikai šogad šī svētku sajūta pazudusi. tā kaut kur kavējas. par to atgādina meitas izteiktās vēlmes Ziemassvētku vecītim, dēla atgādinājums, ka drīz skolā sāksies brīvdienas, TV redzētās reklāmas, gaismiņas un rotājumi, kas tagad lielos daudzumos pieejami katrā veikalā, izgreznotās eglītes parkos… tikai pati Ziemassvētku sajūta pazudusi…
es vēroju šo skaistumu, kas ikdienā sastopama… es priecājos par to līdz ar bērniem, bet svētkus nesajūtu… liekas, ka šogad šai svētku sajūtai bija jābūt īpašai, jo sniegs ir līdz ceļgaliem… ir skaisti… ir balti… bet – kaut kas trūkst…
trūkst prieka vienam par otru… trūkst prieka par to, ka esam… trūkst cilvēku smaidu, jo visi noguruši no ikdienas rūpēm un bažām par rītdienu… trūkst gaišuma cilvēkos…
es vēlos, lai tā nebūtu! es vēlos, lai mēs būtu spējīgi uzsmaidīt otram, pat, ja nezinām viņu! es vēlos, lai rūpju rievas kaut uz brīdi pazūd no tētu un mammu sejām! es vēlos, lai visi būtu laimīgi… laimīgi par to, ka viņi viens otram ir…
