Nupat pensionētajai skolotājai Jadvigai Mekšai bija apaļa dzīves jubileja. Diezin vai viegli noticēt, ka viņai jau 80 gadu. Par to liecina ļoti daudzās apsveikuma kartītes uz galda un krāšņie ziedu pušķi viesistabā.
Nupat pensionētajai skolotājai Jadvigai Mekšai bija apaļa dzīves jubileja. Diezin vai viegli noticēt, ka viņai jau 80 gadu. Par to liecina ļoti daudzās apsveikuma kartītes uz galda un krāšņie ziedu pušķi viesistabā.
Skolotāja joprojām ir gana moža, piedalās sabiedriskajās aktivitātēs un turpina apceļot Eiropas valstis. “80 gadu ir liels laika posms. Ja pajautāju sev, kādi bijuši šie dzīves gadi, to grūti ietērpt vārdos. Mans dzīves ceļš negāja pa rāmu ieleju, ir bijis arī gana daudz sāpīgu brīžu. Man patīk dzejnieces Ilzes Kalnāres vārdi: “Es dzirdēju, kā vētra jūrā skan, es rūgtumu un vētras pazinu, kas cilvēku no putna gaisos šķir, un tomēr tūkstoš reizes atzinu, cik bagāta un skaista dzīve ir.” Tuvojoties jubilejas reizei, esmu pārstaigājusi visus dzīves solīšus un taciņas un atcerējusies visus nozīmīgos notikumus,” stāsta J. Mekša.
Meklē gaišāko debesmaliņu
Jautāta, kas viņu joprojām uztur labā formā, skolotāja atbild, ka dzīve pati liek meklēt gaišāku debesmaliņu, jo viss gaišais cilvēku ceļ. “Domāju par savu veselību. Cenšos gana daudz kustēties, abonēju žurnālu “36,60C”, un man ir interese par tur rakstīto. Bērni, znots un vedekla ir pie vietas, mazbērni aug un mācās. Es priecājos par viņiem, un viņi man palīdz. Piemēram, es varu atļauties lietot tikai avota ūdeni,” priecājas māmiņa un vecmāmiņa. Vasarā viņai ļoti patīk darboties dārzā pie Bērzezera un aprušināt 1300 kvadrātmetrus zemes. Tur ir augļu dārzs un visas tradicionālās dārza ogas. Mīlestība uz zemi esot mantota no vecākiem. “Es neesmu bēdīga. Paldies tam, kas lēmis man piedzīvot šādu vecumu,” savu situāciju raksturo skolotāja. Viņa atzīst, ka ir ticīga, tāpēc nereti dodas svētceļojumā uz Aglonu. Arī nākamvasar turp brauks. Viņa Lieldienās ir bijusi Vatikānā, apskatījusi baznīcas daudzās Rietumeiropas valstīs, kur pēdējos gados gadījies būt. Aizvadītajā vasarā skolotāja apmeklēja Turciju un Bulgāriju.
Diemžēl Valkas katoļu draudze vairs nav spējīga maksāt slimnīcai par kapelas nomu reizi mēnesī. Valkas katoļu draudzi lielākoties veido cilvēki, kuri no Latgales ieradās pilsētā padomju varas laikā. Valcēnieši trīs reizes nedēļā apmeklē Valgas katoļu dievnamu. Tas ir vairāk nekā pusstundas gājiena attālumā no pilsētas centra. Tiem, kuri dzīvo Parka ielā un vēl tālākās vietās, ceļu nākas mērot ilgāk. Dievkalpojumus priesteris vada krieviski, bet dziesmas dzied latīniski.
Trīsistabu dzīvoklis ir grāmatu pilns
Skolotājas interese par literatūru nav zudusi. “Es cenšos daudz lasīt. Kad strādāju skolā, domāju, ka pensijas gados varēšu lasīt uz nebēdu, bet izrādās, ka laika trūkst joprojām. Tomēr lasu, turklāt varu lasīt, ko vēlos. Lasu ne tikai periodiku, tostarp arī bibliotēkā, bet arī tās grāmatas, kas ir manā mājas bibliotēkā. Tagad varu pievērsties literatūrai, kuru esmu nopirkusi darba gados, bet neesmu paspējusi izlasīt,” stāsta J. Mekša. Viņa visu mūžu ir daudz ceļojusi, arī tas atņēmis lasīšanai iecerēto laiku. Tagad visvairāk vērības tiek veltīts memuāriem, klasiķu sarakstītajam un to autoru darbiem, kuri skolotājai allaž patikuši. Arī jauno autoru populārie darbi ir viņas redzeslokā. Trīsistabu dzīvoklis ir grāmatu pilns, tāpēc atrast vietu jaunām ir sarežģīti. Skolotājai nav aizspriedumu pret to, ka jaunie cilvēki grāmatu lasīšanai velta ievērojami mazāk laika nekā kādreiz, toties viņi visu nepieciešamo informāciju atrod globālajā tīmeklī. “Manam mazdēlam, kurš mācās 11. klasē, vasarā nav uzdots nekāds obligātās literatūras saraksts. Kad es mācīju, katram skolēnam tāds bija, turklāt arī ieteicamās literatūras grāmatu saraksts. Obligāti izlasāmās grāmatas mācību gada laikā tika analizētas. Tagad literatūra tiek apgūta no fragmentiem mācību grāmatā. Fragments nevar dot tik pilnīgu priekšstatu, kā viss izlasītais darbs,” salīdzina J. Mekša. Viņu pārsteidz, cik ļoti ir izmainīta mācību programma. Piemēram, savulaik Mirdzas Ķempes daiļradei skolā bija atvēlētas piecas stundas, bet Ēriks Ādamsons bija 30. gadu latviešu literatūras pārskatā. Tagad M. Ķempes vispār nav, kaut gan viņa ir sarakstījusi brīnišķīgu mīlas liriku, bet Ē. Ādamsons ir mācāmo rakstnieku sarakstā.
Skolotāja salīdzina arī teātra izrādes. Vienas un tās pašas lugas iestudējumi ir ļoti atšķirīgi. Acīmredzot tik ļoti mainās cilvēka uztvere un sapratne par konkrēto darbu.
Neviens skolēns nav sacījis zdravstvuiķe
“Esmu redzējusi vairākus “Pūt, vējiņi” iestudējumus un kinofilmu. Nenocietos un aizbraucu uz Rīgu noskatīties jaunāko iestudējumu. Var arī tā, vienīgi pret scenogrāfiju (aktieru vāļāšanos salmos) man bija iebildes. Ne velti režisore Poļiščuka šogad bija nominēta gada labāko režisoru sarakstā,” spriež skolotāja. Viņai ir arī vairāki “savi” raidījumi Latvijas televīzijas 1. kanālā. Vienmēr tiek skatīta “Panorāma”, “Skats no malas” un citi, kas dod ieskatu par šodienas dzīves norisēm Latvijā un pasaulē.
J. Mekša vairākus gadus vadīja Valkas rajona Valsts valodas komisijas darbu. “Es nezinu, kāda ir patiesā situācija. Varu spriest tikai no medijos apskatītajiem pilsonības iegūšanas skandāliem. “Latvijas Avīzē” lasīju plašo bijušās Valsts valodas centra vadītājas skatījumu uz pilsonības piešķiršanas procesu. Viņa ir izmisumā. Es tāpat. Man šķiet, ka Valkā viss ir normāli. Cittautieši runā latviski, arī tie, kuriem es mācīju valodu un viņus eksaminēju. Neviens no viņiem pēc tam nav teicis zdravstvuiķe. Tie jaunie cilvēki, kuri beidza skolu un juta, ka latviešu valodas prasme nav vajadzīgā līmenī, nāca pie manis sestdienās un svētdienās papildināt zināšanas,” stāsta bijusī valodas komisijas vadītāja. Viņa atceras, cik grūti bija tām meitenēm, kuras no 2. vidusskolas pārgāja uz 1. vidusskolu (tagad ģimnāzija). Meitenes latviešu valodu apguva nevainojumi. Tas nozīmē, ka tie, kuri vēlas iemācīties, to var izdarīt. Skolotāja ir pārliecināta, ka Plinera un viņam līdzīgo deputātu bļaustīšanās mērķis ir pavisam cits, nevis cīnīšanās par krieviski runājošo tiesībām. Viņi vēlas tautas šķelt un naidot.
Atceroties darbu Valsts valodas komisijā, tās vadītāja ir pārliecināta, ka nevienam nekas netika dāvināts. Prasības eksāmenos katrai zināšanu pakāpei bija ļoti konkrētas. “Kādu laiku strādāju Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur medicīnas māsām bija jāiegūst trešā līmeņa valsts valodas prasmes pakāpe. Kā šīs medicīnas māsas mācījās! Man bija bail, ka šīs sievietes nepārmācās. Tikpat apzinīgi bija arī Sedas vidusskolas skolotāji,” atceras J. Mekša.
Lai bērni iemīlētu literatūru
Jadvigas bērnība aizritēja skarbā laikā. Arī pēckara gadi bija ļoti grūti. “Tie, kuri tajā laikā nav dzīvojuši, teic, ka tagad ir grūti. Es saku — nē, tagad nav grūti. Man nav grūti pat savos 80. Esmu piedzīvojusi daudz patīkamu brīžu,” atzīst skolotāja. Jautāta, vai ir daudz brīžu un piedalīšanos notikumos, ar kuriem var lepoties, J. Mekša atbild apstiprinoši. Viņas mamma visus trīs bērnus uzaudzināja viena, jo tētis bija kara invalīds — Pirmā pasaules kara laikā cīnoties par neatkarīgu Latviju, Nāves salā saindējies ar gāzi. Mamma atzina, ka viņai bijis grūts mūžs, un tieši tāpēc visus bērnus pienācīgi izskoloja. Visi ieguva augstāko izglītību.
J. Mekša par skolotāju sāka strādāt tūlīt pēc Ludzas ekonomiskā tehnikuma beigšanas 1945. gadā, jo skolotāju pēckara gados ļoti trūka. Divu mēnešu kursos tika apgūtas skolotājas darbam nepieciešamās iemaņas. Pēc trīs gadu praktiskās bērnu mācīšanas skolotājai sākās studijas Latvijas Pedagoģiskajā institūtā, un tas tika sekmīgi pabeigts. J. Mekšu nosūtīja darbā atbildīgā amatā Valmieras Pedagoģiskajā skolā, kur tika gatavoti pirmo četru klašu skolotāji. “Latviešu valodu un literatūru mācīju tā, lai bērni šos priekšmetus iemīlētu. Tur nostrādāju septiņus gadus, un šie bērni man ir vismīļākie. Pēc tam šo skolu likvidēja, pārveidojot par Liepājas Pedagoģisko institūtu. Esmu izvadījusi divas klases Gaujienas internātskolā, kur strādāju par mācību pārzini. Pēc tam vīru Jāzepu iecēla par Valkas rajona Kultūras nodaļas vadītāju, tā es nokļuvu Valkā,” atceras skolotāja. Turpmākās darba gaitas saistītas ar skolām Valkā un nepārtrauktu metodisko darbu skolā, rajonā un republikā.
Skolotājs ir personīgi atbildīgs par sekmēm
J. Mekša laikus aizgāja pensijā un solīja sev skolā neatgriezties, jo bija jārūpējas par mazbērniem. Tomēr 1993. gadā viņu pierunāja kļūt par latviešu valodas skolotāju Valkas 2. vidusskolā. Krievu skolās tolaik krasi pieauga prasības latviešu valodas prasmē. Tur skolotāja nostrādāja piecus gadus. Tas bija sarežģīts periods, jo nedrīkstēja būt neviena nesekmīga skolēna. Minimālā atzīme bija trijnieks (piecu ballu sistēmā), un skolotājam bija jādara jebkas, lai šo uzdevumu izpildītu. Tolaik vidējā izglītība bija obligāta. Ar daudziem skolēniem bija jāstrādā pēc stundām. Uz atzīmju izlikšanu nevarēja skatīties caur pirkstiem, jo eksāmeni noteica katra skolēna zināšanu līmeni. Īpaši grūti bija pirmajos gados, jo daudziem bērniem zināšanu apguve bija jāsāk ar alfabēta mācīšanu. Skolotājs bija personīgi atbildīgs, lai vismaz uz trijnieku attiecīgo priekšmetu zinātu katrs skolēns. Savukārt tos, kuri mācījās labi un teicami, vajadzēja gatavot mācību priekšmetu olimpiādēm. J. Mekša uzskata, ka literatūras mācīšanu var salīdzināt ar ziedu kopšanu.
Latviešu valoda kā spararats
Jautāta, kas noteica izvēli par labu latviešu valodai un literatūrai, bet ne, piemēram, matemātikai, skolotāja pasmaida un skaidro, ka māsa ir bioloģe, brālis kļuva par ķīmiķi, bet pašas izvēli noteica divu mēnešu skolotāju kursi pēc tehnikuma beigšanas un turpmākā trīs gadu ilgā prakse. Tas bija kā spararats, kas noteica turpmāko dzīvi.
J. Mekšas dzimtene ir Pasienas pagasts pie Krievijas robežas Latgalē. Šis pagasts atrodas 12 kilometru attālumā no pēdējās dzelzceļa pieturas Latvijā — Zilupes. No skolas līdz mājām bija jāmēro vēl 10 kilometru. Istras pamatskolā, kur Jadviga mācījās, viss bija nostādīts tā, ka bērniem skolā jārunā tikai un vienīgi latviski, lai gan tur mācījās dažādu tautību skolēni. Ja kāds cittautietis runāja dzimtajā valodā, viņu sodīja — lika stāvēt pie skolotāju istabas durvīm vai sūtīja uz virtuvi mizot kartupeļus un klāt galdus. Toreiz bija tāds laiks. Skolotāja ir piedzīvojusi un pārdzīvojusi dažādus laikmetu griežus. Iespējams, tieši tāpēc viņa arī cienījamā vecumā ir saglabājusi gaišu skatījumu uz pasauli.
