Nereti klusībā mēdzam apskaust cilvēkus, kuriem visur veicas un viņi prot dzīvē iekārtoties.
Nereti klusībā mēdzam apskaust cilvēkus, kuriem visur veicas un viņi prot dzīvē iekārtoties. To pašu var attiecināt arī uz raibo runci Rūdi jeb Priekšnieku, jeb Šefu, kurš par savu mājvietu Valkā izvēlējies zooveikalu “Liepa” un pilsētas autoostu. Var teikt, ka Priekšniekam dzīve ir rožu dārzs, jo vienmēr ir pilns vēders un cilvēku labvēlīga attieksme.
Veikala un autoostas darbinieki iemīļojuši lepno Priekšnieku, kurš savā teritorijā nekad nemēdz izstrādāt kādu nebēdnību vai kā citādi apskādēt savu nevainojamo reputāciju.
Pārcieš ne visai tīkamas procedūras
Zooveikala darbinieces Aisma un Inga atceras, ka pirms četriem gadiem Priekšnieks diezgan uzstājīgi ņaudējis pie veikala durvīm. Viņām, kā jau dzīvniekmīlēm, kļuvis žēl kaķa, tāpēc ielaidušas dzīvnieku veikala telpās. Pirms tam Priekšnieks gadu esot dzīvojis zem Pedeles tilta. Sievietes lēš, ka kaķis varot būt vismaz septiņus gadus vecs. Lai gan runcim neesot bijis saimnieka, viņš esot bijis tīrs. Šī iezīme viņam joprojām ir viena no izteiktākajām — runča baltās ķepas un krūteža vienmēr spīd un laistās. Gadījumā, ja Priekšnieks nervozē, viņš uzreiz sāk mazgāties. Lai paliktu uz dzīvi veikalā, kaķim bija jāpārcieš dažas ne visai tīkamas procedūras, piemēram, kastrācija. Ciešanas viņš godam izturējis. Pilsētas veterinārārste Ingrīda regulāri vakcinē runci, kā arī liek apēst attārpošanas tabletes. Aisma smej, ka veikalā ieklīdušie pamestie dzīvnieki apzinās — viņiem vietas šeit vairs nav, jo kārtību nosaka Priekšnieks. Par laimi, neviens klaidonītis bez mājām nepaliek, jo veikalnieces vienmēr pamestajiem dzīvniekiem cenšas sameklēt jaunu mājvietu. Sākumā Runcis Puncis, kā viņu dēvē veikala vadītāja Aisma, dzīvnieku barības maisiem izgrauzis nelielus caurumus, lai vajadzības gadījumā no tiem ar ķepu varētu izķeksēt kraukšķīgos un gardos spilventiņus. Priekšniekam garšojot suņu barība, īpaši tā, kas domāta jutīgiem suņiem. Dienas, kad veikalnieki fasē barību, runcim ir neaizmirstami svētki, jo viņš pa mazumiņam dabū nogaršot no katras šķirnes. Priekšnieks nesmādē arī kaķu konservus, bet ūdeni nereti mēdz padzerties no lielā zivju akvārija. Ja kaķis sākot “badīties” un žēli ņaudēt, tad viņš grib ieturēties. Priekšnieka uzturēšanās izdevumus sedz veikala darbinieki. Tas neesot nekas pārsteidzošs, jo runča mīlestība atsverot visus tēriņus.
Kad Priekšniekam ir labs garastāvoklis, viņš sēž uz letes un mīlinās ar savām labdarēm. Aisma novērojusi, ka ne visiem runcis ļauj sevi glāstīt. Ja kāds cilvēks liekas aizdomīgs, viņš var iekost rokā vai ieskrāpēt. Rudspalvim patīkot mazi bērni. Ja kāds mazulis ratos atstāts pie tirgotavas durvīm un sāk raudāt, Priekšnieks steidz viņu mierināt. Mazuļi parasti apklust un vēro interesanto dzīvnieku, nevis raud.
Priekšnieku bieži var atrast guļam veikala plauktos starp barības un smilšu maisiem. Pircēji jau esot pieraduši, ka starp precēm vīd liela un mīlīga kaķa galva un dzirdama skaļa murrāšana.
Svēta lieta — neaiztikt savējos
Zooveikalā būrīšos mīt dekoratīvās žurkas, peles un kāmīši. Uz tiem kaķis skatās bez īpašas intereses un iekāres. Aismai šķiet, ka runcim tā ir svēta lieta — nedarīt pāri savējiem. Gadījumā, ja mazie grauzēji izmūk no savas mājvietas, Priekšnieks tos mēdz noķert un gaidīt, kamēr nāks kāds bēgļu glābējs. Ar kaķi nākas sarunāt, lai viņš atlaiž ķepu un ļauj paņemt medījumu. Priekšnieks vienmēr to lēnprātīgi atļaujot darīt un gaidot, kad viņu par to slavēs. Aisma atceras gadījumu, kad kaķis noķēris peli un viņām nācies pētīt, vai tik tas nav veikala dzīvnieks. Izbēgušo radībiņu atrašanā Priekšnieks ir neatsverams palīgs, jo viņš parasti uzturas netālu no vietas, kur slēpjas aizmukušais grauzējs.
Toties ar krāšņo papagaili Hari runcim bija mierīga līdzāspastāvēšana — ne putns, ne kaķis viens otram nepievērsa uzmanību. Tagad papagailis pārcēlies uz dzīvi zooveikalā Valmierā, bet Priekšnieks par to īpaši neskumstot.
Pavasarī un vasarā runcis sargā pie veikala durvīm būros iznestos dzīvnieciņus. Ja viņiem tuvojas svešs peļu junkurs vai suns, tas dabū trūkties no Priekšnieka skaļās ņaudēšanas un draudīgā izskata.
Kādu dienu, kad veikala īpašniece runcim nenopietni pārmetusi, ka viņš ir liekēdis un sliņķis, kaķis lepni pacēlis asti, izgājis laukā un pēc pāris minūtēm pāridarītājai pie kājām nolicis tikko noķertu peli. Veikalnieces zina, ka nevar savu mīluli aizvainot, jo viņš atceras savus nelabvēļus. Aisma stāsta, ka autobusa šoferis, kuram runcis neesot paticis, pēc kāda laika atlaists no darba. Veikalnieces smej, ka, iespējams, tā ir apstākļu sakritība, bet Priekšnieku aizvainot neesot prāta darbs — ka negadās piedzīvot nepatīkamus brīžus.
Pārdevējas uzskata, ka runcis ir veikala talismans un laimes atslēga, jo rudie kaķi esot laimes, naudas un veiksmes nesēji.
“Pateicoties Priekšniekam, veikals plaukst un zeļ,” pārliecināta veikala vadītāja. Viņa neesot greizsirdīga, ka viņu Priekšnieks dzīvo arī autoostā, jo arī tur meitenēm sirdīm vajagot mīļumu.
Autoostas mīlulis
Pēc iedzīvošanās zooveikalā Priekšnieks pamazām un neatlaidīgi sāka iepazīt un palielināt savu ietekmes teritoriju. Viņa otrās un tikpat mīļas mājas ir pilsētas autoosta. Priekšnieks nekad nemēdz viens pats ilgi uzturēties slēgtās telpās, tāpēc īsi pirms zooveikala slēgšanas dodas autoostas virzienā. Tur viņa uzticamības persona ir apkopēja, kura darbā ierodas jau pirms četriem no rīta. Svētdienās apkopēja nenākot uz darbu, tāpēc kaķim jāsamierinās ar kasieru un šoferu kompāniju. Vispirms runcis apskata uzgaidāmo zāli un tikai tad dodas uz savu krēslu atpūtas telpā. Kad Priekšnieks tur guļ, neviens šoferis necenšas ieņemt viņa vietu. Gādīgās autoostas saimnieces kaķim uz krēsla paklājušas baltu dvieli un vienmēr rūpējas, lai mīlulim būtu pilns vēders. Gadījumā, ja Priekšnieks izgājis apgaitā, šoferi uztraucoties, vai tik viņam nav gadījies kas slikts. Autoostas darbinieces sākumā skrējušas uz zooveikalu prasīt padomu, ko runcis vislabāk ēd. Tādu attieksmi var izpelnīties ne katrs mājdzīvnieks. Priekšnieks pazīstot visus šoferus un zinot pat autobusu pienākšanas laikus. Pēdējais autobuss no Rīgas autoostā ienāk pirms deviņiem vakarā. Ja kaķis ir laukā, tad viņš, neļaujot šoferim pat uzsmēķēt, uzstājīgi ņaud pie autobusa durvīm. Šoferim nekas cits neatliek, kā doties uz telpām un laist Priekšnieku iekšā. Kaķis mēdz sēdēt arī pie kases lodziņa un uzmanīgi skatīties, vai biļešu pircēji pareizi samaksā pieprasīto naudu. Autoostas darbinieki priecājas, ka viņu runcis ir bezgala pieklājīgs un ieturēts.
Netālu no autoostas telpām atrodas arī frizētava. Tur gan runcis ieiet reti, jo, iespējams, viņam nepatīk specifiskā smarža.
Tirgus uzraugs
Priekšnieks iekarojis arī pilsētas tirdzinieku uzticību. Lai gan svaigas reņģes viņam vairs negaršo, tomēr kārtība tirgū jāuzrauga. Kaķi iemīļojuši arī lielo gadatirgu pārdevēji, kuri gan sākumā viņu esot dzinuši prom, jo baidījušies, ka runcis neapskādē preci. Tik zemu Priekšnieks nekad nav kritis, viņš vienkārši vēlas izzināt pasauli un iepazīties ar cilvēkiem. Aisma novērojusi — runcis ir tik pašapzinīgs, ka atļaujas apstāties pašā ceļa vidū un no peļķes mierīgi padzerties ūdeni. Kaķis ir pārliecināts, ka mašīnas apstāsies un pagaidīs, kamēr viņš veldzē slāpes.
Par Priekšnieku visi stāstīja tikai labas lietas, tāpēc jāsecina, ka arī pavisam ikdienišķi notikumi cilvēkiem spēj sagādāt prieku. Iespējams, rūpējoties par raibo runci, kāds veldzē savu sirdi un cer, ka labie darbi kādreiz pašam atmaksāsies. Kā saka — dots devējam atdodas.
