Izteikt dažas piezīmes par mūsdienu latviešu valodas lietojumu mani pamudināja vairākas publikācijas preses izdevumus, tostarp pieredzējušā žurnālista un diplomāta Aivara Baumaņa raksts “Nacionālās buldurēšanas ērmības” (NRA, 2. dec.).
Autors galveno uzmanību veltījis latviešu literārās valodas kropļojumiem, kas ieviesušies krievu valodas ietekmē. Daži rakstītāji ir pieminējuši vēl citus piemērus, teiksim Dombura bieži atkārtoto valodas jaunradi “pa lielam” – ko daudzi sapratuši kā spiedīgu vajadzību doties uz tualeti.
Cik vien atceros, valodnieki bezspēcīgi cīnījušies pret nepareizu īstenības izteiksmes un pavēles formas lietošanu, bet pēdējā laikā vispār retais žurnālists šī darbības vārdu formas lieto pareizi. Viens saka: “Nākat šurp!”, bet kāds cits vaicā: “Vai nāksiet?”
Kādreiz viens vijciemietis, kurš nebija beidzis gudras skolas, no kailā vēdera norausdams skudras, noteica: “Ak jūs man kodīsat…” Cilvēks zināja pareizo tautas valodu, kamēr izglītotie žurnālisti noteikti būtu lietojuši pavēles formu “kodīsiet!”. Un tā it visur – izskaņas -at un -it vietā konsekventi lietojam pavēles formas izskaņu -iet.
Par visu to nav īpaši jābrīnās, jo televīzijā kāda Rīgas ģimnāziste lielījās, ka viņa nemaz negatavojas mācīties latviešu valodu, jo viņa savu dzīvi nolēmusi saistīt tikai ar angļu valodas vidi. Tāpēc jau tagad izveidojusies situācija, ka mums ir gana daudz jaunu cilvēku, kas perfekti pārvalda svešvalodas, bet latviski nespēj pārtulkot pat trīs teikumus.
Mums ir pat profesori, kurus gribas saukt par globalizācijas upuriem, jo kā gan citādi lai vērtē aicinājumus “Barona Dainu skapi izmest pa logu”. Es gan uzskatu, ka vīzdegunība nav intelekta pazīme.Varētu daudz runāt par anglicisma sērgu latviešu valodā, ko varam uzskatīt par moderno švaukstību. Bet vērojama arī cita sērga, proti, savulaik gandrīz izskausto ģermānismu atdzimšanu.
Tas varbūt daļēji tāpēc, ka palicis ļoti maz vācu valodas pratēju, zudusi pareizā latviskuma izjūta. Mūsdienās pat avīžu virsrakstos bez jebkādas aiztures tiek lietoti tādi ģermānismi, kurus dzirdot, mana literatūras skolotāja Marija Bērzkalne būtu atgāzusies krēslā un, ilgi klusēdama, skatījusies uz neprašu kā uz neredzētu brīnumu.
Maza atruna. Ne rakstniekiem, ne žurnālistiem nav obligāti jāvairās no nelatviskiem vārdiem, ja vien to lietojums ir stilistiski pamatots. Kad Blaumanis Ābramam Pindacīšu lika nosaukt par “šmucīgu sievu”, tad to mēs uztveram kā īpašu izteiksmes pērli. Bet, ja tagad kādā avīzē tiek rakstīts, ka “ielas kļuvušas šmucīgas”, tad man gribas meklēt “nošmucētu mietu”.
Necenšoties neko zinātniski pamatot un skaidrot, šeit bez īpašas sistēmas uzskaitīšu tikai dažus ģermānismus, kurus no latviešu valodas ir mēģinājuši izdeldēt gan Jānis Endzelīns, gan vairāku paaudžu skolotāji.
Forši, foršs, feini, šeftes, šeftīgs, bišķīt, skāde, apskādēt, smeķēt, smeķīgs, zapte, jakte, jaktēties, blice, švaks, lustes, lustēties, rūme, sarūmēties, brūķēt, riktīgi, riktēties, špricēt, piešprice, švunka, štelle, štimungs, šlipse, ancuks…
Ikviens lasītājs varēs šo sarakstu turpināt, jo šādu valodas buldurību saglabājies simtiem, un atliek tikai nožēlot, ka mūsdienās tik maz vērības veltām savas nacionālās bagātības – tīrskanīgas latviešu valodas saglabāšanai.
