Ir jānovērtē tas, kas mums pieder un kas mums dots…
Ir jānovērtē tas, kas mums pieder un kas mums dots…
Laikam tieši aukstais laiks, kad, siltumu meklējot, iededzam pa sveces liesmai, liek vairāk piedomāt par vērtībām, kuras nevar izmērīt ne sveramā, ne beramā, ne naudas izteiksmē.
Laika skrējiens ir dīvaina sajūta. Ir kāda smalka robeža, kuru pārkāpjot, tu pēkšņi jūti, ka vairs nedomā par to, kas būs, kad man būs tik un tik gadi, bet tieši pretēji – secini, kad man bija…
Mūsu senčiem noteikti dzīves ritums bija rimtāks. Veļu laiks, vakarēšana skalu gaismā, klusi ziemas saulgrieži. Ko mēs esam radījuši savam laikam, saviem mazmazbērniem? Internetu un sociālos tīklus? Harija Potera un “Krēslas” kultu? Lampiņām izrotātu Ziemassvētku autofurgonu? Helovīna mošķus? Un vēl, un vēl…
Kad pēdējo reizi esat ļāvušies nesteidzīgai, ģimeniskai sarunai, neskatoties pulkstenī, jo kavējat nākamo tikšanos vai sākumu kārtējam bezjēdzīgajam seriālam? Ja jūsu ģimenē šī nav problēma, tad tiešām esat laimīgi. Ja tomēr steiga valda pār vēlmēm, tad varbūt gada pēdējais mēnesis ir tas laiks, kad mazliet piestāt.
Šomēnes Valkas puses ļaudis skarbā veidā pārliecinājās, cik trausla ir saikne, kuru mēs saucam par dzīvību. Līdzīgi likteņa pavērsieni nav retums.
Pirmdienas rītā mūsu kolēģei, lidojot uz Briseli, arī bija dots brīdis pārdomām. Lidmašīna veica piespiedu nosēšanos Rīgā. Viss beidzās labi, bet aizdomāties tas liek.
Mums ir dots ļoti daudz – labu un mīļu cilvēku visapkārt, un tas nozīmē vien to, ka valdības šķindinātais nodokļu maciņš mums ne nieka nevar padarīt. Būs grūti, bet ir vērtības, kas ir pāri visam…
