Ir ļoti grūti runāt par cilvēkiem, kuri vēl pirms dažām dienām dzīvoja un strādāja mums blakus, pagātnes formā. Diemžēl mūsu mazajā Valkā ir notikusi vēl prātam neaptverama traģēdija – bojā aizgājuši trīs jauni vīrieši, kurus pazina un…
Sākot jauno darba nedēļu un ieslēdzot savus datorus, acu priekšā ir Ika mobilā tālruņa numurs. Cik reižu nav dzirdēts teiciens, ka neaizvietojamu cilvēku nemēdz būt, bet uzskatu, ka “Ziemeļlatvijas” redakcijā mūsu Ikis bija neaizvietojams. Ja darbā gadījās kāda ķibele ar datoriem, viņš uz palīgā saucienu atsaucās nekavējoties. Viņš līdz sīkumiem zināja redakcijas darba specifiku, tāpēc nekad nevilcinājās un savā vienmēr žiperīgā un atsperīgā solī bija klāt un mūs izglāba.
Tāds pats viņš bija arī pret tiem, kuriem remontēja datorus vai palīdzēja izprast interneta vadu mudžekļus. Līdzīgi bija ar Agri, kurš katrā pilsētas kultūras pasākumā sēdēja pie skaņu pults. Viņš nebija runīgs, bet uz viņu varēja paļauties, jo savu darbu darīja profesionāli un atbildīgi. Ar Bruno esam saskārušies, lai redakcijā sakārtotu jautājumus par signalizāciju un apsardzes lietām. Zinājām, ka viņš ir kaislīgs makšķernieks un mednieks.
Zinu un izprotu, ko šajās dienās pārdzīvoja tuvinieki. Vēl viņiem vajadzēs daudz spēka, lai varētu pēdējo reizi atvadīties no saviem mīļajiem un lai spētu dzīvot tālāk ar ticību sirdī, ka nekas jau uz šīs zemes nemainās un ka viņi – trīs draugi – sēž uz mākoņa maliņas un noraugās uz mums sakot: “Viss būs labi!” Tā mums bieži teica Ikis.
