Artūrs Liekniņš ir 22 gadus vecs strencēnietis, Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma trešā kursa audzēknis ar ārzemju prakses pieredzi. Patīk izklaide, automašīnas, sports.
Artūrs Liekniņš ir 22 gadus vecs strencēnietis, Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma trešā kursa audzēknis ar ārzemju prakses pieredzi. Patīk izklaide, automašīnas, sports. Galvenais mērķis dzīvē — izveidot labu ģimeni.
Tie, kuri pazīst Artūru, ievērojuši, ka viņš pēdējos gados ir mainījies. Kļuvis nopietnāks un mērķtiecīgs.
Iespējams, ka to darījis, neviena nemudināts, jo dzīvo bez tuvinieku atbalsta. Tāda ir dzīve.
Ārzemēs mainās domāšana
Šomēnes Artūrs atgriezās no mācību prakses Dānijā. Svešajā valstī pavadītie četri mēneši izrādījās laba dzīves skola. Uz daudzām lietām jaunietis tagad skatās citādāk, jo “ārzemēs domāšana ļoti mainās”.
Ieguvums ir arī nopelnītā alga. Par to Artūrs nopircis savu pirmo automašīnu “golfiņu”. “Ārzemēs mani uzskati mainījās arī attiecībā uz braukšanu. Piekrītu, ka nedrīkst braukt dzēris un bez drošības jostas. Jāievēro ceļu satiksmes noteikumi.”
Pēc tehnikuma absolvēšanas Artūrs būs trešā līmeņa vides saimniecības speciālists. Tas nozīmē, ka viņš varēs strādāt attīrīšanas iekārtās vai katlumājā. Taču praksē Dānijā nācās darīt ko citu — apstrādāt zemi, kopt vairāk nekā tūkstoti cūku, braukt ar tehniku. Prakses devējs bija dāņu fermeris.
Dānijā viņa saimniecība ir salīdzinoši maza, stāsta strencēnietis. Dānis tajā pārsvarā strādājot viens, jo lauksaimnieciskā ražošana ir automatizēta. Palīgstrādnieks vajadzīgs vasaras sezonā, kad ir daudz darba uz lauka. Saimniecība ne tikai specializējusies cūkkopībā, bet arī audzē labību un zāles sēklu mauriņiem un sporta laukumiem.
Uz šo prakses vietu Dānijā kandidējuši seši Priekuļu tehnikuma audzēkņi. Dānis izraudzījās Artūru labo atzīmju un skolas vadības ieteikuma dēļ. “Praksē ieguvu daudz. Iemācījos braukt ar traktoriem, apstrādāt zemi. Sākumā bija grūti, bet tad aizgāja. Dānis arī mācīja, kādas ir augu slimības.”
Saimnieks arī rūpējās, lai latviešu praktikants iepazītu dāņu zemi. Izvadāja Artūru pa savu valsti ekskursijās. Galvaspilsētā Kopenhāgenā strencēnietis bija pat četras reizes.
Ir par naudu svarīgākas vērtības
Priekuļu tehnikumā Artūram vēl jāmācās šis un nākamais, ceturtais kurss. Pēc tam absolventi var tālāk studēt augstskolā. “Vēl neesmu pārliecināts, vai to gribu. Vispār jau gribu, bet studijām vajag naudu. Vēl man būs septiņus mēnešus ilga prakse Somijā. Varbūt izdosies kaut ko nopelnīt.”
Artūrs ir pieradis pie pieticīgas dzīves. Pie tā, ka mēnesī jāiztiek ar aptuveni 30 latiem — mirušā tēva pensiju un stipendiju. Arī pie patstāvības. “Sitos pats saviem spēkiem. Tēvs ir miris. No ģimenes palīdzības nav. Kāpēc tā, par to negribu runāt. Kā es iztieku? Redz, ka var. Cilvēki palīdz. Es palīdzu viņiem, viņi — man.”
Sarunā Artūrs ne reizi neieņem cietēja pozu. Viņš esot optimists un arī uzskatot, ka dzīvē ir par naudu svarīgākas vērtības: ģimene un cilvēku savstarpējās attiecības.
“Kad būšu iekrājis materiālo pamatu, vēlos izveidot labu ģimeni. Tās man visu laiku ir pietrūcis. Katram cilvēkam vajag vecāku mīlestību un atbalstu. Vajag, lai blakus ir tuvs cilvēks, ar ko parunāt, it īpaši pusaudža gados.”
Artūrs neslēpj, ka tajā vecumā viņam ir “paslīdējusi kāja”. “Nav gājis gludi visu laiku. Ir arī taisīti baigie krāmi. Kad mācījos Strenču vidusskolā, biju slinks. Nebija, kas mani pabikstītu, mudinātu mācīties. Dzīvoju savā vaļā. Tikai Priekuļos sāku mācīties. Sapratu, ka vajag sākt kaut ko dzīvē darīt. Spriežot pēc manis, cilvēks var mainīties. Nezinu, kā ir ar citiem. Esmu ievērojis, ka daži cilvēki paliek līdzīgi bērniem visu laiku.”
Daži draugi, bet labi
Uz Strenčiem Artūrs brauc gandrīz katras nedēļas nogalē. Apciemo savu labāko draugu Mārtiņu un viņa ģimeni.
Pats par sevi saka, ka nav no cilvēkiem, kuri sev vāc daudz draugu. Viņam pietiek ar dažiem, bet labiem.
Taču arī ar citiem cilvēkiem esot svarīgi veidot labas attiecības. Artūrs cer, ka viņam tas izdodas. “Esmu saprotošs. Ar mani var izrunāties, ja ir problēmas. Varu runāt par daudz ko — jaunākajām filmām, sportu. Vienīgi par politiku neinteresējos.”
Vaļasprieki esot tādi paši kā citiem jauniešiem. Patīk atpūsties, trenēties trenažieru zālē un spēlēt futbolu. Daudz laika izklaidēm gan neesot, jo mācības tehnikumā beidzas vēlu pēcpusdienā.
