Nobeigums. Tajā laikā daži mani skolas biedri internātā aiz tīras ēverģēlības bija sarīkojuši savdabīgu jandāliņu: no spilveniem sataisījuši lielu lelli, ko ieģērbuši vācu uniformā un pakāruši pie griestiem iepretī durvīm.
Nobeigums
Tajā laikā daži mani skolas biedri internātā aiz tīras ēverģēlības bija sarīkojuši savdabīgu jandāliņu: no spilveniem sataisījuši lielu lelli, ko ieģērbuši vācu uniformā un pakāruši pie griestiem iepretī durvīm. Kad uz troksni nācis dežurējošais skolotājs, kareklis notrūcis un uzgāzies audzinātājam uz galvas.
— Ko jūs te darāt?
— Skolotāj, mēs neko. Mēs tikai Jekelnu pakārām!
Nu kā lai pedagogs šādā situācijā norāj tik patriotiskus bērnus?
Tagad jau mēs visi gudri ar atpakaļejošu datumu. Tagad mēs zinām, ka viens no slepenākajiem uzdevumiem ir bijis tāds: visās okupētajās zemēs vietējos varas orgānos iedabūt pakalpīgus stulbeņus, kas dara vienu aplamību pēc otras. Jo tad Maskava vienmēr var palikt vienīgais taisnības bastions, kurpretī par nejēdzībām tautai ir pamats vainot tikai stulbu vietējo varu. Man liekas, ka mūsu pagastā Značita nozīmēšana par partorgu bija tam apliecinājums.
Nekādus fanātiskus komunistu atbalstītājus mūsu skolā no sākuma nemanīja. Tiesa, par pionieru vadītājiem nozīmētie cilvēki, kuri bieži mainījās, centās pierunāt bērnus stāties pionieros. Tolaik tā bija nopietna izšķiršanās. Kādi divi vai trīs puiši it kā bija gatavi stāties, bet tie bija paši nesekmīgākie un dauzonīgākie skolēni. Pionieru vadītājs tad grozīja galvu un teica, ka viņiem krietni “jāaug”.
* * *
Cilvēkus karš bija galīgi izmocījis. Kāpēc tas viss bija noticis? Kam bija vajadzīgi tie milzīgie līķu kalni, sapostītās pilsētas un lauki? Vai tikai tāpēc, lai viens maniaks pierādītu savu pārākumu kādam citam paranoiķim? Tā ne no šā, ne tā nevarēja rasties mistiski “spēki”, kuriem vajadzēja idejas vārdā pārdalīt pasauli. Vispirms bija jābūt kādai galvai, kas to visu izsmadzeņo. Tolaik taču nebija vēl valstīm jācīnās par Tuvo Austrumu naftu, šāda doma vēl nelikās aktuāla. Cik liela loma drausmajā traģēdijā pienācās dažu feldfēbeļu pārkarsušajām smadzenēm? “Es slavēju mieru kā līdzekli jaunam karam. Un īso mieru vairāk nekā garo.” Frīdriha Nīčes paradokss bija īstenojies visgroteskākajā formā, ar gadsimtam atbilstošu vērienu.
Un jauca tas viss arī mūsu vēl galīgi nenobriedušos prātus.
Bet mums, bērniem, bija galīgi apnicis dzirdēt runas par miera laiku priecīgo un pārticīgo dzīvi, par kvalitatīvajām miera laika precēm, par saldējumu un gardām šokolādēm, par tāliem ekskursiju braucieniem, par laimīgiem vecākiem un cilvēcīgām ļaužu attiecībām. Par skaistām grāmatām un skaistām kinofilmām pilsētu kinoteātros, par to laimīgo laiku, kad veikalā nopērkams pats vienkāršākais makšķerāķis vai krāsu zīmulis. Mūsu sapņi bija ļoti, ļoti pieticīgi. Un mums bija vienalga, kurš no trakajiem politiķiem pirmais lauž sev kaklu, mums galvenais bija, lai četru gadu garais murgs vienreiz beigtos. Jo mums likās, ka tad gandrīz uz rāvienu viss atkal būs labi un jauki, ka nebūs vairs ne asaru, ne lāstu, bet atkal čakli mazpulcēni — vai vienalga kā viņi sauksies — sacentīsies savā starpā par to, kurš spēj izaudzēt lielāko ķirbi vai garāko gurķi.
Ka miera diena tuvojas, to saprata visi. Arī es ar interesi sekoju avīžu ziņām par to, kādas atkal pilsētas “atbrīvojusi” neuzvaramā Sarkanā armija. Man gribējās, lai tam maršalam Žukovam, kura vārds vīdēja no laikrakstu pirmajām lappusēm, patiesi veiktos, jo no viņa veiksmes būtu atkarīgs ātrāks miers.
Pēc pelēkās, pelēkās ziemas strauji nāca pavasaris ar cīruļu un strazdu dziesmām. Pēc traģiskā atgadījuma es gulšņāju istabā, bet cauri atvērtajam logam pie manis bieži ieskanējās skaļā strazda svilpe. Kad piecēlos sēdus, varēja redzēt, cik spodrs zaļums pārņem laukus. Neparasti agri togad tas notika, jo Ērgļu pusē nav nemaz retums, kad uz pirmo maiju ziemeļu piegāzēs vēl dziļa sniega saputinājumi. Tad es jau sāku staigāt pa istabu, sēdēju pie loga un domāju, ka drīz tuvojas noslēgumam mācību gads. Tēvs bija aizbraucis izvadāt pastu, māte aizgājusi apciemot kaimiņienes. Pārradās mājās abi gandrīz vienlaikus. Tikko bija kļuvis zināms, ka naktī Vācija parakstījusi kapitulāciju. Vārdi tur bija it kā lieki. Māte tikai noteica it kā pati sev:
— Nav gan nemaz tādas sajūtas, ka beidzot būtu miers.
