Sandra Pētersone
No šīm mājām neviens ar tukšu vēderu neaiziet, – kad apsēžamies pie klāta galda Mārītes un Zigmāra Zariņu mājās, uzreiz nosaka mana pavadone Mārīte Rozīte. Pie Zariņu ģimenes Smiltenes novada Variņu pagastā “Ziemeļlatvija” viesojas tieši pēc viņas ierosinājuma. Par Mārīti un Zigmāru Zariņiem esot vērts uzrakstīt, jo arī viņi būtu godam pelnījuši “Latvijas lepnuma” balvu, – paši būdami arodslimnieki un saņemdami invaliditātes pensiju, dalās tajā, kas ir, ar citiem un neatsaka palīdzību tiem, kuriem klājas grūti.
Dalīties ar citiem iemācījās bērnībā
Stāsts par draudzību ar Gatartas pansionātu iesākās pirms aptuveni gada. 18. novembrī, draugu lokā svinot Latvijas valsts dzimšanas dienu. Mārīte un Zigmārs Zariņi piedāvāja draugiem palīdzēt šī pansionāta iemītniekiem. Ierosinājums tika atbalstīts, un tā nu pirms pērnajiem Ziemassvētkiem Mārīte un Zigmārs Zariņi, Mārīte Rozīte un viņas dzīvesbiedrs Jānis Graudiņš, neviena neskubināti, ar dažādu labumu pilnu vieglās automašīnas bagāžas nodalījumu devās uz Gatartas pansionātu un grupu dzīvokļu māju “Kārkli” Smiltenes novada Drustu pagastā (“Kārklos” dzīvo cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem). Svētku cienastam viņi sarūpēja pašu dārza labumus no pagraba, nopirka mandarīnus un saldumus un, lai apciemojums būtu kā jau svētkos pienākas, padomāja pat par Ziemassvētku vecīša tērpu un rūķu cepurēm.
“Mārīte un Zigmārs ļoti palīdz saviem bērniem, mazbērniem, draugiem, kaimiņiem, viņi saprot, kā ir tad, kad cilvēks slimo. Viņiem arī radās ideja Ziemassvētku laikā kādam darīt labu,” toreiz intervijā “Ziemeļlatvijai” uzsvēra Mārīte Rozīte, bet tagad viņa ar apbrīnu piebilst, ka pat visas šovasar salasītās ogas Mārīte un Zigmārs pārvērtuši ievārījumos, lai būtu ar ko pacienāt Gatartas pansionāta iemītniekus.
No pirmā Gatartas apciemojuma pagājis gandrīz gads. Jau padomā nākamais brauciens pirms gaidāmajiem Ziemassvētkiem. Līdz šim Gatartas pansionāta un “Kārklu” iemītnieki apciemoti četras reizes, līdzi vedot dāvanas un arvien jaunus draugus. Mārītes un Zigmāra Zariņu aizsāktā palīdzība vēršas plašumā, tajā iesaistījušies arī citi iedzīvotāji, Variņu pamatskolas skolotāji un skolēni un Palsmanes pagasta amatierteātris.
Par to “Ziemeļlatvija” rakstījusi vairākkārt, bet tagad ar abiem labdarības akcijas iniciatoriem, Mārīti un Zigmāru Zariņiem, pirmo reizi satiekos klātienē, īsi pirms valsts svētkiem, tāpēc viņu mājās ir attiecīga noskaņa – uz galda deg svece Latvijas valsts karoga krāsās, namamāte un namatēvs pie apģērba piesprauduši karoga lentītes.
Pirmais, ko abiem vaicāju, – kā radās doma palīdzēt Gatartas pansionātam. Izrādās, Mārītei un Zigmāram bijusi līdzīga bērnības pieredze, abi ir no daudzbērnu ģimenēm, kurās dalīšanās citam ar citu bijusi ierasta lieta. Zigmārs uzaudzis kopā ar četriem brāļiem, Mārīte – kopā ar piecām māsām un vienu brāli.
“Dzīvojām Alūksnes pusē, netālu no Krievijas robežas. Mēs, bērni, paši priekš sevis piepelnījāmies. Mamma ar tēvu mums mācīja, ka jāiet veciem ļaudīm palīgā. Sāku ar vectēvu un vecmammu, pēc tam gāju kaimiņu tantēm palīgā. Ravējām dārzus, visu ko darījām,” atceras Mārīte.
Līdzīgs stāsts ir Zigmāram. Arī viņš pieradis citiem palīdzēt jau no mazām dienām, vienīgi bērnību aizvadījis citā Latvijas pierobežā, Rūjienas pusē, netālu no Igaunijas.
“Arī tagad no tā paša mazumiņa, kas mums ir, dodam tiem, kuriem tiešām ir grūti, kuri gribētu strādāt, bet vairs nevar. Mēs jau nezinām, kādas mums būs vecumdienas. Dieviņš no augšas visu redz, varbūt arī mums kāds vecumdienās palīdzēs,” spriež dzīvesbiedri.
Darbs ir jāmīl, un bez darba nevar
Kaut līdz pensionēšanās vecumam abiem vēl tālu, abiem ir 57 gadi, Mārīte un Zigmārs algotu darbu jau kādu laiku nestrādā, – veselību sabeiguši un daļu darbspēju zaudējuši, nopūloties Variņu pagasta kopsaimniecības fermās.
“Abi slaucām govis, Zigmārs piedevām lopiņus arī baroja,” stāsta Mārīte. “Fermā ar 107 govīm mēs divatā bijām vienīgie darbinieki. Deviņus mēnešus nostrādājām bez brīvdienām. Nebija cilvēku, kuri mūs aizvietotu. Bija tādi, kuri pastrādāja trīs mēnešus un aizgāja. Zigmārs ir ļoti prasīgs pret darbu, pedantisks, prasīja, lai viss būtu kārtībā. Tā arī vajag, ir jābūt mīlestībai pret savu darbu. Arī tie lopiņi jāmīl. Tāpat kā jebkurš darbs. Taču veselību gan darbā sabeidzām. Bijām atstājuši sevi novārtā. Slimi gājām un strādājām. Es fermā gandrīz nogāzos, tik noteicu: “Man būs labi, iešu tālāk.” Un gāju arī, domāju – ai, es taču varu izdarīt līdz galam. Zigmārs govis slauca, būdams slims ar plaušu karsoni, un rezultātā nonāca slimnīcā. Tagad abi esam arodslimnieki. Reizēm ir tā, ka neko nevaram padarīt. Zigmāram sāp kājas, iet pieklibodams. Mums viens neiroķirurgs pateica, – viens fermā nostrādātais gads ir pieci grāmatveža gadi. Tas, kurš mūsu darbu nav strādājis, to nesaprot,” domā Mārīte.
Neraugoties uz savām problēmām, pēc kādas Zigmāra sarunas ar attālu radinieci, kura strādā Gatartas pansionātā, dzīvesbiedri nosprieduši, ka savu ir nostrādājuši, bērniem, mazbērniem, radiem un kaimiņiem palīdzējuši un tagad var dalīties tajā, kas pašiem ir, ar pansionāta iemītniekiem.
Uz jautājumu, kā tas iespējams, ja galvenais un vienīgais ienākumu avots abiem ir invaliditātes pensija, atbildē tiek piesaukts dārzs un ne tikai. Vasarā viņu darba vieta ir mežs. Mārīte lasa ogas un sēnes, Zigmārs – tikai sēnes. Šovasar gailenes spaiņu spaiņiem esot salasījis, nopelnījis ap 800 eiro. Savas automašīnas abiem nav, uz mežu brauc katrs ar savu velosipēdu vai dodas kājām – mugursoma plecos un spaiņi abās rokās.
“Nevaram nosēdēt bez darba. Mums ir savs dārzs, visu tajā izaudzēto saliekam burkās. Viss mums ir – marinēti gurķi, dārzeņu salāti, tomāti želejā, ievārījums. Saldētava pilna ar svaigo produkciju – dillēm, zirņiem. Pagrabs ir pilns ar ziemas krājumiem. Kaut ko atlicinām sev, daļu aizvedam uz pansionātu, daļu dodam radiem, draugiem, paziņām arī. Ja apciemojam radus, tad tukšām rokām nekad nebraucam,” stāsta Mārīte.
Šis un tas no abu dārza labumiem tiek arī man – gurķu un paprikas salāti ar kurkumu un sīpoli ar kurkumu. Gurķi ar kurkumu no šī gada salātiem esot vislabākie, arī radinieki tos ļoti ēdot. Nogaršojot atliek piekrist, ka ir labi, tāpēc vaicāju recepti. Nemizotus gurķus un sīpolus sagriež ripiņās, papriku – mazos gabaliņos, pēc garšas pieliek kurkumu, sinepju sēklas, sāli, cukuru, etiķi, visu samaisa. Patur kādas divas stundas, lai atsulojas, aptuveni 15 minūtes vāra un saliek burkās.
Vaicāju dzīvesbiedriem vēl kādu recepti – kā kopā saskanīgi nodzīvot daudzus gadus, jo arī attiecību jomā daudzi no viņiem varot mācīties, domā Mārīte Rozīte.
“Pati esmu redzējusi, – pasaka viens otram kaut ko asāku, bet pēc momenta abi smejas,” viņa apbrīno draugu prasmi risināt sadzīves konfliktus.
Recepte saskanīgai laulībai
Mārīte un Zigmārs Zariņi kopā sagājuši divreiz. Kādu laiku abi bija pāris jaunībā, vēlāk aizgāja katrs uz savu pusi, taču viens otru neaizmirsa. Kad Mārītei bija smagi, palīgā viņa sauca tieši Zigmāru.
Abi iepazinās, mācoties Rūjienas profesionāli tehniskajā skolā. Tur Zigmārs apguva traktorista un šofera arodu, Mārīte mācījās par daiļdārznieci. Abi saskatījās Zigmāra mammas mājā, kur meitene no Alūksnes puses īrēja istabiņu, iepatikās viens otram, kopā nodzīvoja četrus gadus, bet toreiz pašķīrās un tādi šķirti palika 16 gadus.
Katram tikmēr bija cits partneris, tomēr kontaktus abi nebija zaudējuši, jo Mārītes dvīņumāsa apprecējās ar vienu no Zigmāra brāļiem. Savukārt Mārītes attiecības ar savu vēlāko otru pusi izvērsās smagas, līdz viņa psiholoģiski gandrīz neizturēja.
“Es tajā laikā Vijciema pusē mežu zāģēju. Mārīte piezvanīja, teica, ka viņai viss apnicis, iešot kārties. Viņa toreiz Palsmanē dzīvoja. Aizbraucu viņai pakaļ un savācu,” atceras Zigmārs.
Nu viņi ir kopā jau 26 gadus, dzīvo saticīgi kā cimds ar roku. Lutina viens otru ar dāvanām dzimšanas dienās un citos svētkos. “Sievai viss tiek – auskari, zelta ķēdīte, gredzens. Ziedu pušķus dāvinu svētkos,” piebilst Zigmārs.
Sadzīvošanas atslēga ir pie problēmām nemest plinti krūmos, ir pārliecināta Mārīte un iesaka arī citiem pāriem pieturēties pie šīs atziņas.
“Mēs abi ar Zigmāru daudz ko pārcietām, gājām visam kam cauri. Viņu otra puse “ielika” alimentos. Tad nu abi dzīvojām uz vienas naudiņas. Taču nebija tā, – “ja tev alimenti jāmaksā, tad, čau, es aizeju!”. Kāpēc man būtu jāmet plinte krūmos, kāpēc jāsaka, ka es tāpēc nedzīvošu kopā? Mēs sitāmies cauri. Lai būtu iztikšana, cūkas turējām. Vistas un truši bija. Taču daudzi pāri nemāk risināt problēmas. Kā tās uzrodas, tā šķiras,” secina Mārīte no pašas novērotā.
“Mēs arī viens otram neatgādinām par pagātni. Tā ir slēgta tēma. Mēs iztiekam bez problēmām. Ja kas nepatīk, izlamājamies abi, un pēc tam viss ir kārtībā. Es jau arī esmu miermīlīgas dabas cilvēks. Mani ir ļoti grūti nokaitināt,” smaidot piebilst Zigmārs.
Taujāts, ko augstu vērtē sievā, viņš nosauc saimnieciskumu – mājās vienmēr ir ēdiens, drēbes ir izmazgātas, arī saprasties ar Mārīti ir viegli, viņa nav kašķīga, pretī nerunā.
Savukārt Mārīte par savu vīru saka – otru tādu neatrast. Viņai nekad nav bijis jābēdā, vai, piemēram, būs malka, ko kurināt. Zigmārs to vienmēr laikus sagādājis.
“Viņš visus darbus apdara, arī dārzu ravē, tikai šovasar ne, jo pēc operācijas nevarēja paiet. Mēs viens bez otra arī nekur nebraucam. Nekad. Izņemot vienīgi tās reizes, kad es “aizskrienu” uz pilsētu. Bet tā kopā braucam uz teātri, koncertiem, ekskursijās. Mums ir gan labi draugi, gan radinieki, ņem līdzi kompānijā savā mašīnā. Tagad beidzot otro gadu dzīvojam paši priekš sevis. Atpūšamies. Agrāk dzīvojām priekš visiem citiem. Agrāk arī nekad nekur netikām. Darbā bijām iekārušies. Atnācām vakarā mājās vēlu. Nu kur tad vairs iesi, brauksi? Liels paldies un visu cieņu mūsu draudzenei Mārītei Rozītei, kura mūs uzmundrināja, izvilka no šādas ikdienas un pamudināja sasparoties!” teic Mārīte Zariņa.
Un tomēr arī tagad, sakot, ka nu ir laiks atpūtai un dzīvošanai sev, abi vienalga palīdz citiem, ja vajag, un ikdienā skatās tālāk par savu sētu, precīzāk sakot, dzīvokli. Mārīte un Zigmārs sakopuši pagalmu pie mājas, kurā dzīvo, ik vasaru stāda puķes un pļauj zāli, jo grib dzīvot skaistā vidē.
“Ir jādara! Čīkstēt “es nekā nevaru”, jau ir viegli, bet, ja iesēdēsies bezdarbībā, tad nekas nebūs,” ir pārliecināti Mārīte un Zigmārs Zariņi un arī paši pie šīs atziņas pieturas. Un, ja dari, tad tev ir arī iespēja palīdzēt tiem, kuriem klājas grūtāk un kuriem pašiem vairs nav iespēju uzlabot savu dzīvi.
VIEDOKLIS
Mārīte Rozīte, ģimenes draudzene:
– Tagad tiek apbalvoti titula “Latvijas lepnums” ieguvēji, bet arī Mārīti un Zigmāru Zariņus uzskatu ne tikai par Smiltenes novada, bet par visas Latvijas lepnumu. Daudziem no viņiem būtu jāmācās. Viņi paši ir arodslimnieki, bet rūpējas par veciem cilvēkiem, ar savu dāsnumu grib dot citiem siltumu un mīlestību. Satikāmies nejauši pirms diviem gadiem Palsmanē pensionāru vakarā, uz kuru Mārīti un Zigmāru uzaicināju. Pēc tam uzaicināju uz Vidagu uz tilta atklāšanu. Abi to gabalu no savām mājām līdz Vidagai atbrauca ar velosipēdiem, palika pie manis pa nakti. Tā atsākās mūsu draudzība, un tā turpinās visu laiku. Kopā esam svinējuši Ziemassvētkus, Jaungadu, Lieldienas, citus svētkus. Kopā braucam uz koncertiem, izstādēm. Kad sākām draudzēties, tolaik viņi nekad par sevi nedomāja, par sevi nerūpējās. Darbs, radi, pašu bērni un mazbērni bija pirmajā vietā. Tad es klusībā, Mārītei nezinot, pieteicu viņu pie zobārsta Gulbenē, sāku vadāt uz turieni, pēc tam pieteicām Zigmāru, jo laika pašiem sev viņiem neatlika. Es ceru, ka šo rakstu izlasīs daudzi un sapratīs, ka vērtība nav mašīnās un bagātos dzīvokļos, bet sirdī un mīlestībā, ko viņš dāvā otram, jo labais vienmēr atalgojas.
Reklāma