Dzirdot un redzot priekšvēlēšanu kampaņas pēdējos akordus, daudziem gribējies atviegloti uzelpot. Sak, beidzot atkal avīzēs un televīzijā dominēs ikdienība, kas mūsdienās nebūt nav ne garlaicīga, ne bezkrāsaina.
Iepazīstot vēlētāju domas un noskaņas, man personīgi veidojas zināms priekšstats, par ko cilvēki nevēlas balsot nekādā gadījumā. Vispirms vidusmēra vēlētājs sakās nebalsot par tiem kandidātiem, kuriem daba piešķīrusi kaut nedaudz liekā svara, ja izsakāmies mediķu valodā. Jo šādi uzbaroties krīzes laikā spējot vienīgi zagļi un valsts aplaupītāji.
Tikpat nevēlami esot pārāk kārna paskata vīri un sievas, jo, kļuvuši par deputātiem vai pat ministriem, šādi ļautiņi noteikti steigsies zagt ar dubultu azartu, lai uzbarotos. Pavisam nevēlami varētu būt tie, kuri tiek uzskatīti par ļoti gudriem, jo tikai gudri cilvēki esot spējīgi īstenot sarežģītas blēdību shēmas.
Arī visādi smukuļi un skaistuma karalienes Saeimā nebūtu vēlami, jo tādiem taču dzīvē visas durvis vaļā tāpat. Ļoti subjektīvi būs dažādu vēlētāju spriedumi, iedalot esošos un nākamos politiķus pēc pareizo un nepareizo partiju piederības. Tiesa, daudzi ir pārliecināti, ka pareizo partiju vispār nav, jo pareizs var būt tikai Viņš Viens Pats – Vēlētājs. Bet visi tik revolucionāri nedomā.
Beigu beigās secināms, ka vislabākie un vēlamākie deputātu kandidāti ir tie, kuru uzvārdi nav atrodami nevienā sarakstā.
Nevarības sindromsEkonomiskā krīze nav nekas priecīgs, izmisušo cilvēku tūkstoši ir sāpīga realitāte. Saka, lūk, bezizejā cilvēki dodas peļņā uz ārzemēm. Esmu pieredzējis laikus, kad maizei tāpat bija cieta garoza, bet Latvijā ieplūda tūkstošiem viesstrādnieku no Polijas un Lietuvas.
Tas bija laiks, kad Ulmaņu Kārlis zemniekiem deva izdevīgus kredītus, lai katram kalpam tiktu izbūvēti atsevišķi dzīvoklīši. Tolaik daudzām lauku mājām tika izbūvēti mansarda dzīvokļi, vēlāk to saimniekiem sagādājot brīvbiļetes uz Sibīriju.
Un vēl mūsdienās ir daudzi padomju laikus pieredzējušie, kuri uzskata, ka visus īpašumus bagātajiem vajadzīgs konfiscēt un sadalīt metāllūžņos nabagiem. Te vietā kādas angļu ekonomistes secinājums: “Ir nožēlojami, ja kapitālisti ekspluatē citus cilvēkus, bet daudzkārt nožēlojamāk ir tad, ja viņi to nedara.”
Nav gluži tā, ka Latvijā trūktu apsviedīgu cilvēku, kuri spēj radīt uzņēmumus un sagādāt darbu strādājošajiem. Ironijas pēc gribu minēt piemēru ar narkotisko kaņepju audzētavas atklāšanu moderni aprīkotā pagrīdes rūpalā. Ak, ja cilvēki šādu enerģiju būtu izmantojuši sabiedrībai derīgākā pasākumā!Un tepat mums līdzās ir ļaudis, kuri apjukumā neko nespēj.
Pat nosacīti treknajos gados televīzijā rādīja sižetu par kādu pusmūža vīru, kurš pazaudējis ģimeni un dzīvokli un vienīgo izeju atradis mežā ar plēvēm pārklātā bedrē. Ne jau kāds plencis vai slīmests, bet vienkārši cilvēks bez iniciatīvas.
Laimīgā kārtā kāds TV skatītājs vīram atbrauca pakaļ un aizveda uz savu zemnieku saimniecību, dodot darbu, pajumti un normālu ēdienu. Un arī tagad laukos ir daudz tukšu māju, kurās īpašnieki mēdz uzturēties tikai vasarās – ir grūti atrast arī starp 160 tūkstošiem bezdarbnieku godīgus un kārtīgus māju pieskatītājus, kuriem vēl būtu iespējams izaudzēt gan savus kartupeļus, gan sīpolus un kāpostus.
Diedelētāju uzplūdiAizvadītajā vasarā – un to man apliecinājuši daudzi paziņas – pilsētas ielās bija neiespējami paiet simts metrus, lai ceļu nešķērsotu kāds naudiņas prasītājs. Nu kaut vai mazajam aliņam. Pirms gadiem desmit piecpadsmit prasīja, lai aizdod latu, tagad prasa, lai iedod.
Kādreiz Nīgrandē bija ļoti slavens kolhozs, kuru vadīja Jānis Blūms. Viņš mūsu tikšanās reizē ar smaidu stāstīja, ka Nīgrandē viņu par savu sponsoru izvēlējušies vietējie dzērāji – prasot, lai aizdod divus latus. Parasti arī iedodot. “Un esmu bezgala nelaimīgs, kad šos divus latus man arī atdod, jo tad es zinu, ka nāks prasīt vēlreiz.”
Ar tiem, kas prasa, lai iedod aliņam, ir mazliet skumjāk. Dzīvoju pietiekami ilgi, lai saprastu, ka šādās situācijās nedrīkst dot “ne pārlauzta penija”, kā teiktu briti. Ja iedosi vienreiz, prasīs otrreiz un tad arī trešo un ceturto reizi nāks prasīt. Beigās jau no rītiem dežurēs pie mājas ārdurvīm, ar laiku vēl saviem drauģeļiem pastāstīs. Ar divām pensijām nepietiktu.
Starp prasītājiem gadās interesanti tipāži. Viens ievadam grib uzsākt sarunu par dzejošanu, cits grib stāstīt, ka viņš skolā mācījies fiziku pie manas dzīvesbiedres, vēl kāds mēģina atmaidzināt sirdi ar atgādni par saviem vecākiem, kurus esmu pazinis…
Ir arī tādi eksemplāri, kuri vienkārši paģēr, lai dod, dažs pat svārku stērbelē ķeras. Pirms gadiem vienreiz savus principus esmu pārkāpis, jo jauns vīrietis man prasīja “naudiņu maizītei”. Ievedu tuvējā veikalā un nopirku kukulīti baltmaizes. Vairāk manā ceļā šis vīrs nav rādījies.
Saprotu, ka pastāv šāda nopietna sociāla problēma. Kad Gorkijs rakstīja lugu “Dibenā”, bija citi laiki. Bet vai esam kur tālāk tikuši?
