Visaugstākās latviskās vērtības bija fiksētas Dieva baušļos, tagad modernākais vārdiņš ir tolerance.
Visaugstākās latviskās vērtības bija fiksētas Dieva baušļos,
tagad modernākais vārdiņš ir tolerance.
Tuvojoties vēlēšanām, medijos izskan aizvien vairāk viedokļu un komentāru par to, kādā situācijā ir Latvijas valsts un kurp ejam. Man visinterasantākās šķiet to cilvēku domas, kuri nav saistīti ar politiku profesionāli, kuri nav partijās.
Piemēram, svētdien īsā intervijā savas domas par Latviju pauda pagājušā gadsimta 70-tajos un 80-tajos gados pazīstamais disidents Jānis Rožkalns. Par to radās daudz pārdomu. Vai tiešām viss ir tik slikti kā izskatās. Vai tiešām visu nelaimju sakne ir tā dēvētajā tolerancē un liberālismā. Ja agrāk visaugstākās latviskās vērtības bija fiksētas Dieva baušļos, tad tagad modernākais vārdiņš ir tolerance.
Tas ir liberāla attieksme pret citādi domājošiem, piemēram, pret viendzimuma laulībām un citām apšaubāmām lietām. Ja agrāk Latvijā visu noteica apmēram četru procentu liela vadošo komunistu saujiņa, tad tagad līdzīgi ir ar liberālismu.
Paralēles ir saskatāmas. Komunistu laikā dzīvojām lielā tautu sakausēšanas katlā, kā sekas postpadomju telpā izjutīsim vēl ilgi. Mums šodien ir jāaktualizē jautājums un jāsaņem atbilde – kam pieder Latvijas valsts?
Vai Latvijas valsts ir latviešu valsts, vai tā ir latviešu un krievvalodīgo valsts, vai ir jādalās ar vēl kādu? Briseli, Vašingtonu? Valūtas fondu? Kam Latvija pieder? Vai tā pieder mums, latviešiem? Mēs ļoti labi zinām, ka to dibināja latviešiem, lai aizstāvētu latviešu tautas intereses. Un vēl. Kas ir šodienas latvieša identitāte?
Un visbeidzot. Ja mēs neatrodam veidu, ceļu, kā mēs varam stiprināt ģimenes, lai dzimtu bērni, tad visam pārējam nav nekādas nozīmes. Mēs tāpat pazaudēsim savu valsti. Skan tā šabloniski, bet atbildes ir jāmeklē.
