Kad nesen rakstīju par Ainara Šlesera tēvu un vectēvu, kurus esmu pazinis kopš bērnības, necentos savu informētību izmantot, lai nekrietnā veidā tīksminātos par citu cilvēku ģimenes traģēdiju. Bet Lato Lapsas publicētās atklāsmes neļauj klusēt.
Ir pilnīgi nepieņemami, ka politiķis tiek vērtēts pēc tā, kāds bijis viņa tēvs. Demokrātiskās valstīs nekur tā nedara. Ja dažu sabiedrības locekļu apziņā dominē šādas noslieces, tad tās varētu būt šķērmas atraugas no Staļina valdīšanas gadiem, kad, teiksim, mācītāju un “kulaku” bērni nedrīkstējā studēt augstskolās, kā arī ieņemt noteiktus amatus. Šādu metožu izmantošana politiskajās cīņās liecina par nopietnu morāles degradāciju, un jāpiekrīt Stendzeniekam, kurš publiski paziņoja, ka Lato Lapsa pelnījis, lai viņam “sadotu pa purnu”.
Bet tagad par to, kas zināms man. Leščinsku ģimene mūsu pagastā ieradās no Latgales 1944. gada vēlā rudenī. Visa mantība bija paunas vienos zirga vilktos ratos, liekas, arī gotele bija saitē. Divi bērni, Veronika, liekas, sāka mācīties pirmajā vai otrajā klasē, Roberts vēl skolā negāja. Kāpēc atbraukuši, īstas skaidrības nebija nevienam, pagasts viņiem ierādīja mitekli mums kaimiņos, jo likumīgie saimnieki paguva aizbraukt uz Vāciju, bet mūžu nobeidza Austrālijā.
Ģimenes galvu kāds zobgalis iesauca par Čivi – ātrās un perpelīgās runas manieres dēļ. Augumā sīkais vīrs vēlāk strādāja kolhozā, bet pēc pensionēšanās uzcēla sev nelielu mājeli Ēgļos.Meita Veronika izmācījās par jaunāko klašu skolotāju, atceros viņu kā simpātisku un izskatīgu jaunkundzi. Esot uzaudzinājusi divus bērnus.
Roberts ar pūlēm beidza septiņgadīgo skolu, jo mācīties neesot paticis. Pēc tam kādu laiku strādāja Taurupes MTS, liekas, tur ieguva autovadītāja tiesības. Lai nebūtu jādien krievu armijā, it kā esot pīpējis zīdu vai kādu citu draņķi. Vēlāk pārcēlās uz Rīgu.
Sešdesmitajos gados man bieži iznāca braukāt uz Rīgu. Kad no Benjamiņu nama puses devos uz Izglītības ministriju, parasti Raiņa ielu šķērsoju pie toreizējā VEF veikala. Un vairākas reizes gadījās, ka, izejot uz gājēju pārejas, iepretī nobremzēja satiksmes autobuss, no kura pa vaļējo logu mani skaļi sveicināja smaidīgais Roberts. Jutu, ka cilvēks apmierināts ar dzīvi. Vienu reizi satikāmies Ērgļu vilcienā, Roberts visai plātīgā manierē klāstīja, cik viņš labi pelna un cik labi veicas viņa ģimenei. Ausīs vēl tagad skan viņa vārdi: “Manai sieviņai gan labi, jo man ledusskapī vienmēr atrodama zoss.”
Vēlāk dzirdēju, ka Roberts pārgājis strādāt par taksometra šoferi. Un tad kā zibens no skaidrām debesīm nāca ziņa par Roberta nokļūšanu Ogres cietumā. Esot ar taksometru bēdzis no miličiem, kaut kur Kangaru kalnos tīšuprāt uztaisījis avāriju, lai it kā pierādītu, ka mašīnā noslēptais līķis ir šīs avārijas rezultāts. Bet sieviete bijusi jau sastingusi. Nezinu neko apgalvot kategoriski, tikai ērglēnieši runāja, ka Roberts pats nav bijis sievietes slepkava, bet kāda banda viņu nolīgusi, lai līķi izved no pilsētas un izmet kaut kur krūmos. Vēl runāja, ka Roberts apcietinājuma laikā tēlojis psihiski slimu…
Psihiatri apgalvo, ka pilnīgi veselu cilvēku nemaz neesot. Esmu dzīvē vērojis visādus trakos, mazliet pārzinu psiholoģiju un varu apgalvot, ka Roberts nebija garīgi slims cilvēks, visticamāk, par tādu viņu nospricēja padomju laika dziednīcās. Garīgi slimiem cilvēkiem autovadītāja tiesības nedeva un darbā par autobusu vai taksometru šoferiem nepieņēma. Cita lieta, ka Roberta dzīves uztvere bija primitīva, garīgās intereses viņam šķita nesvarīgas.
Jā, Ainars ir atteicies no tēva dotā uzvārda, jo ir centies iet citu ceļu. Bet viņš, cik zinu, nav sarāvis saites ar tuviniekiem, jo finansiāli dāsni atbalstījis gan savas māsas, gan tēva māsas ģimenes. Lai kādi kūleņi mesti, politiķis Šlesers ir pratis gandrīz tikai ar gribasspēku pacelties pāri pār bērnībā pieredzēto zaņķību. Vismaz šajā aspektā cilvēks pelnījis cieņu.
