Paļāvība uz savu iekšējo būtību parāda, cik daudz cilvēks spēj izdarīt, bet, tiklīdz noliek kādus rāmjus, tad spēja rīkoties pazūd.
Paļāvība uz savu iekšējo būtību parāda, cik daudz cilvēks spēj izdarīt,
bet, tiklīdz noliek…
Nesen izlasīju – ja cilvēks jebkurā jomā strādā ar pilnu atdevi un no visas sirds, tad reiz būs pilnīgi viss – idejas, pareizie cilvēki un arī nauda. Ja kaut kas notiek tikai ķeksīša dēļ, šis process sāk bremzēties. Ir jāpaļaujas uz savām sajūtām, neieliekot sevi sociālajos rāmjos, un jādara tā, kā liek sirds.
Tam nevar nepiekrist, jo savā darbā, tiekoties un intervējot čaklos un uzņēmīgos darbarūķus, gribot negribot nonākam pie secinājuma, ka ar to viss arī sākas – reizēm ar traku ideju un apņēmību to īstenot.
Manā paziņu lokā ir daudz cilvēku, kurus skāris bezdarba vilnis. Vieni kādu laiku ieslīgt sevis žēlošanā un valdības gānīšanā, bet otri – kā labi zināmā vardīte, kas, iekrītot piena traukā, ar savām kājām kuļ, kuļ, kamēr baltais šķidrums pārvēršas sviestā, izkļūst no drošas bojāejas. Līdzīgi ir ar cilvēkiem, kuri nokļūst krīzes situācijā un vairs nespēj izprast, kas darāms.
Nesen sarunājos ar kādu jaunu sievieti, kura pēc pusotra gada ir dabūjusi pārdevējas darbu, kas ir viņas sirdslieta. Laiku, kamēr nebija jāstrādā, viņa izmantoja, lai ceptu kūkas un apmeklētu visus iespējamos kursus, sākot ar grāmatvedību un beidzot ar angļu valodas apguvi.
Viņa nenoliedz, ka bijis ļoti grūti, bet viņa ticējusi, ka dzīvei ir jāmainās. Izdzīvot palīdzējusi ģimene un pašas vēlme darboties.
