Sievietes ir izturīgas. Dažreiz liktenis samet tādus mezglus, ka pavediens šķiet neatsienams.
Sievietes ir izturīgas. Dažreiz liktenis samet tādus mezglus, ka pavediens šķiet neatsienams. Vājuma brīžos aiz izmisuma un dusmām gribas padoties bezcerībai un ieslīgt narkozei līdzīgā vienaldzības purvā. Kā būs, tā būs. Taču ir sievietes, kuras nepadodas.
Tāda ir arī Launkalnes pagasta “Puriņu” saimniece, triju bērnu mamma Ieviņa Puriņa. Viņa gandrīz viena velk savas zemnieku saimniecības smago vezumu un dara to savu bērnu dēļ.
Pati smej, ka attaisnojies viņas horoskopa zīmē ierakstītais. “Vērsis ir visstiprākais darbā. Cik krauj, tik velk. Un vēršus tieši liek pie zemes darbiem.”
Bērni ir galvenais, kuru dēļ dzīvot
Ieviņa neslēpj — viņas pūliņu mērķis ir veidot bērniem pārtikušu dzīvi un dot labu izglītību, vēlams, augstāko. Bērni ir galvenais. Nav nekā cita, kā dēļ būtu vērts strādāt un dzīvot.
Jau tagad visai trijotnei, pat trīs gadus vecajai Annai, mamma nežēlo naudu interešu izglītībai. Kristaps (14 gadu) trenējas Smiltenes bērnu un jaunatnes sporta skolas vieglatlētikas nodaļā. Ieviņa gandarīta stāsta, ka dēlam ir panākumi — sacensībās izcīnījis medaļas, bijis sporta nometnēs ārzemēs. Una (13 gadu) apmeklē nodarbības bērnu radošajā studijā “Mazais amatnieks”. Arī viņas zīmējumi redzami studijas audzēkņu veidotajā Smiltenes pilsētas kalendārā. Mazā Anna uzsākusi mācības zinību skoliņā “Tince”, kas darbojas Smiltenes pilsētas bibliotēkas bērnu literatūras nodaļā.
“Galvenais, lai bērni attīstītu savas intereses, lai būtu vairāk izglītoti nekā es. Maniem vecākiem ir pamatskolas izglītība, man — jau vidējā speciālā. Ceru, ka bērniem būs vēl vairāk,” teic Ieviņa.
“Puriņos” iztikas un skolas naudas devējas ir 10 šķirnes slaucamās govis. Strādniekus saimniece salīgst tikai uz sezonas darbiem. Citādi visa saimniecība ir uz augumā trauslās Ieviņas pleciem.
Cik var, tik mājas solī palīdz zem viena jumta dzīvojošie viņas vecāki sirmgalvji. Taču gadu nasta dara savu.
Ko var vācieši, var arī latviešu zemniece
Kad Ieviņa gaidīja jaunāko meitu, no ģimenes aizgāja vīrs. Tad esot bijis ļoti smagi. Domājot par saimniecību, reizēm šķita — beigas, un cauri. Palīdzēja apziņa, ka jāaudzina bērni.
Tagad viņi ir tie, kuri uzmundrina mammu. “Bērni man palīdz. Viņi saka — mamma, tev vajag to un to, tev vajag labāk ģērbties, vajag atpūsties, vajag iet vingrot! Viņi mudina, lai es domāju arī par sevi. Tagad man ir vieglāk. Vecākie bērni jau paaugušies un palīdz saimniecībā. Kristaps dara daudzus vīriešu darbus. Viņš var pacelt smagos kartupeļu maisus, var iesist naglu. Šovasar brauca ar traktoru, ārdīja sienu. Kultivēja tīrumus. Una vasarā tika galā ar mājas darbiem. Brīvdienās pie mums brauc brāļa dēls Jānis. Arī viņš daudz palīdz.” Brālis pats vairs neesot šajā saulē, piebilst Ieviņa.
Agrāk “Puriņi” bija lielāka saimniecība. Tur audzēja arī cūkas un vistas. Tagad Eiropas Savienības standarti nosaka, ka visus mājdzīvniekus vienā kūtī nedrīkst turēt. Ieviņa atstājusi tikai govis. Apzinās, ka ar fermas pārbūvi un vairākiem ganāmpulkiem viena galā netiks.
Toties ir palielināts govju ganāmpulks. Ar septiņām piena devējām bija par maz, lai uzturētu ģimeni. Pērn ziemā Ieviņa sēdās pie galda un pati uzrakstīja divus projektus. Tos apstiprināja. Zemnieku saimniecība “Puriņi” ieguva Eiropas Savienības naudu saimniecības labiekārtošanai. Viens projekts paredzēts Eiropas Savienības standartu sasniegšanai — piena slaukšanas un dzesēšanas aprīkojuma iegādei. Ieviņa tiks pie jaunām kannām, jauniem slaukšanas aparātiem un “piena mājas” ar dzesēšanas iekārtu. Viņai vairs nebūs jāceļ uz steķiem 40 litru smagās piena kannas. Iekārtā atdzesēto pienu iesūknēs tieši automašīnas cisternā.
“Piena mājas” sienas Ieviņa kopā ar Unu un Annu nokrāsojušas pašas. “Ja būtu salīgusi firmu, tad dārgi viņiem maksātu. Vai tad pati nemāku otu rokā noturēt?”
Otrs projekts paredzēts daļēji naturālo saimniecību atbalstam — jaunām govīm, tehnikai, ganību ierīkošanai un citiem uzlabojumiem saimniecībā.
Ieviņa nolēma rakstīt projektus pēc pērn ziemā notikušā zemnieku pieredzes apmaiņas brauciena uz Vāciju. Šis brauciens esot bijis viņai vajadzīgs grūdiens. “Pirms tam domāju — kam man tas viss, ko daru saimniecībā, vajadzīgs? Vācijā ieraudzīju, cik tur ir skaisti lopi un skaistas fermas. Viss tik tīrs, skaists un gaišs. Domāju — kāpēc es nevaru ierīkot tādu fermu? Un tad sāku rakstīt projektus.”
Viss izaug pašu zemē
Ieviņa atstāj apņēmīgas sievietes iespaidu. “Vaira Vīķe-Freiberga var vadīt visu valsti. Vai tad es nespēšu tikt galā ar vienu saimniecību? Simtiem sieviešu vada uzņēmumus un pēdējā laikā ir pat spēcīgākas nekā vīrieši,” viņa spriež.
Padomā esot jaunas ieceres, kā pilnveidot saimniecību. Turklāt atbilstoši jau uzsāktajiem projektiem piecos gados ganāmpulks jāpalielina līdz 18 govīm, bet naudas apgrozījums — par 30 procentiem gadā.
Apziņa, ka esi galvenā naudas pelnītāja saviem bērniem, rada lielu atbildību. “Nedrīkstu pienu pārdot lēti,” saka zemniece. Tāpēc savā saimniecībā ražoto ekstra klases pienu viņa tagad pārdod piensaimnieku kooperatīvajai sabiedrība “Drusti”, nevis Smiltenes piensaimnieku uzņēmumam, kā agrāk. Jaunais piena iepircējs maksā vairāk.
“Puriņu” ganāmpulkā ir melnraibās holšteinietes. Visas — ar šķirnes papīriem. Gadā saimniecībā vidēji izslauc piecus tūkstošus litru piena. Kādreiz rekords bija seši tūkstoši. Ieviņa spriež, ka nākamgad vajadzētu govīm dot skābbarību, lai piena būtu vairāk. Pašlaik holšteiniešu ēdienkartē ir siens, milti, saknes un āboli. Pašu audzētos graudus saimniece samaļ “Puriņu” elektriskajās dzirnavās. Tā sanākot lētāk, nekā pirkt gatavu spēkbarību.
Kvieši, mieži, auzas izaug “Puriņu” zemē. Arī rapsis, kartupeļi un bietes. Sezonā lielākā rūpe ir tā, kur atrast labus strādniekus, lai apstrādātu zemi, sagatavotu sienu, nokultu labību. Aizvadītajā vasarā Ieviņai tas tomēr izdevās. Salīgtie strādnieki bija izdarīgi un precīzi. Nelietoja alkoholu. Tiesa, atrast tādus esot bijis ļoti grūti. Viens darbinieks brauca pat no Rīgas.
Normāli dzīvot var arī laukos
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka labi dzīvot var tikai pilsētās, taču Ieviņa tam nepiekrīt. Ja strādā un domā, tad normāli var dzīvot arī laukos.
Viņai paziņas devuši padomu — sak, ko tu pa laukiem mokies, ej strādāt uz pilsētu! “Puriņu” saimniece to negrib. “Strādāt veikalā par minimālo algu, nobraukt to degvielā un dzīvot no bērnu naudas? Nē, protams. Arī laukos var nopelnīt. Vai tas izdosies, ir atkarīgs no paša, no tā, kādā vidē cilvēks audzis. Mani tēvs un māte vienmēr mācīja, ka ir jāstrādā un savs darbs jāpadara kārtīgi. Jāsakopj sava māja un pagalms. Jābūt pacietīgam, un tad var panākt savu.”
Laucinieku bonuss ir arī pašu audzētā pārtika. “Puriņos” visu ziemu pietiks savu kartupeļu, burkānu un citu dārzeņu. Pagrabs ir pilns ar ievārījumiem, kompotiem, sulām, gurķiem un sēnēm. “Pa tumsu vai lietainām dienām,” atteic zemniece, taujāta, pa kuru laiku tas paveikts.
Zemniekiem arī nebūt nav visu laiku jāsēž pie govs astes. Ieviņa govis slauc divas reizes dienā. Pirmo reizi — ap pulksten septiņiem rītā, kad bērni aizlaisti uz skolas autobusu.
“To gan es nevarētu izturēt, ja visu dienu būtu jāsēž mājās,” atzīst Ieviņa. Cilvēkos viņa tiek, vedot Annu uz zinību skolu Smiltenē. Meitas Unas pierunāta, trešdienu vakaros vingro ģimenes atbalsta centra zālē Smiltenē. Tur ir trenažieri un nodarbības kalanētikā. Pēc vingrošanas esot ļoti laba pašsajūta un enerģijas pieplūdums. “Un vēl ir prieks, ka arī es varu aiziet uz vingrošanu — tāpat kā pilsētnieces,” piebilst Ieviņa. Viņa arī sākusi izplatīt “Avon” kosmētiku — kaimiņiem, radiem, draugiem, mammai, vecākajai meitai. Saskarsme ar smaržu un krēmu pasauli ceļ sievietes pašapziņu.
Agrāk Ieviņai patika adīt, šūt un tamborēt. Pat mēteli sev uzadīja. Tagad, kad jāstrādā arī vīrieša vietā, šādām nodarbēm laika vairs nav.
Nāks laiks, nāks padoms
“Puriņi” ir Ieviņas vecāku un vecvecāku iekopta saimniecība. Tagad tas Ieviņai dod piederības sajūtu. Kādreiz bija citādi.
Māju un kūti cēla Ieviņas vectēvs. Kad viņš gulējis uz nāves gultas, saimnieka dēls, Ieviņas tēvs, solījis, ka turpinās saimniekot “Puriņos”.
Ieviņa pusaudzes vecumā aizgāja mācīties uz Bulduru tehnikumu par daiļdārznieci. “Teicu, nemūžam nenākšu atpakaļ uz laukiem un te nedzīvošu, jo man te nepatīk un es neko te negribu. Taču dzīve piespieda. Tur nebija, kur dzīvot. Šeit, laukos, bija māja.”
Tagad viss atkārtojas. Ieviņas bērni ir tie, kuri saka — nedzīvošot laukos. Mammu tas uztrauc, jo — kam tad atstāt saimniecību? “Piespiest bērnus, protams, nevar. Nāks laiks, nāks padoms. Tad jau redzēs.”
