Kārķēnietei Ivetai Keišai ir divas radošās atkarības – viņai patīk literatūra, arī pati ir rakstījusi pasakas, un vēl viņa aizraujas ar gleznošanu.Šonedēļ Iveta gatavo gleznas pirmajai savai lielākajai izstādei, ko nākamnedēļ atvērs Kārķu tautas namā. Māksliniece uzskata, ka radošās aktivitātes ir veids, kā pašam sevī radīt skaistāku pasauli laikā, kad apkārt ir tik daudz negatīvā un nepatīkamā. Šāda nodarbe ļauj sevī saglabāt personību un pasargā no pesimisma.Liktenis atgriež dzimtajā vietāTagad Ivetai šķiet, ka pats liktenis viņai bija noteicis radošo darbību attīstīt dzimtajā vietā, kaut savulaik no tās dzīves ceļi viņu bija aizveduši diezgan tālu. “Esmu dzimusi Kārķos, bet triju gadu vecumā ar vecākiem pārcēlos uz dzīvi Mēros. Gadu vēlāk nokļuvu Latgalē – tur nomira vecmāmiņa un māja bija palikusi tukša. Latgalē pavadīju bērnību un jaunību, pabeidzu vidusskolu, un tad manā dzīvē sākās 10 gadu ilgs Rīgas periods. Strādāju dažādās vietās, bet visvairāk man patika darbs Dailes teātrī. Kopš tā laika man mīļš ir arī teātris. Vēlāk iestājos darbā Meža taksācijas institūtā Salaspilī. Kādu laiku biju studējusi mežsaimniecību un man uzdeva zīmēt meža platību kartes. Tā iznāca, ka pēdējo man gadījās veidot tieši Kārķu mežniecības karti. Tā bija it kā norāde, kur ir mana īstā vieta. Vēlāk, kad radās problēmas personīgajā dzīvē un vajadzēja meklēt gan jaunu darba, gan dzīvesvietu, piezvanīju kursa biedram, kurš paziņoja, ka Kārķos ir brīva mežziņa vietnieka vieta. Tā esmu atgriezusies dzimtajā vietā,” stāsta I. Keiša.Skolā bijusi grāmatu tārpsTieksme uz literatūru Ivetā radās no mīlestības pret grāmatām. “Skolā biju tas bērns, ko lasīšanas dēļ sauc par grāmatu tārpu. Man šķiet, ka pusaudzes gados jau biju izlasījusi tik daudz grāmatu, cik daži visā mūžā. Turklāt mums skolā bija fantastiska latviešu, krievu valodas un literatūras skolotāja. Viņa mums literatūru mācīja kā augstskolā,” atminas I. Keiša. Ar laiku viņa arī pati sāka rakstīt. Pasakām pievērsusies tādēļ, ka vēlējusies vairot labo un gaišo pasaulē. “Bija laiks, kad katrs rakstošais gribēja izlādēties, un tad drukātajās rindās netrūka negatīvā. Es domāju, ka pasaulē jau tā sliktā ir pietiekami, nu kādēļ man tas vēl jāpapildina? Labāk vairošu labo! Tā toreiz par savu žanru izvēlējos pasakas,” saka Iveta. Tagad viņa literatūru lasa mazāk, turklāt ar lielu izvēli. “Pēdējos gados lielākoties lasu garīgo literatūru. Pastiprināti interesējos par ezotēriku un reliģijām. To var saukt arī par sevis meklējumiem. Beigu beigās esmu secinājusi, ka man jāpieņem tas, kas ir šeit – Latvijā. Kādēļ man būtu jānodarbojas ar jogu vai jāaizraujas ar indiešu kultūru, ja esmu nolikta šajā vietā, kur ir tai raksturīga kultūra un reliģija. Kaut kristietības vēsturē ir arī negatīvais, esmu pārliecināta, ka, neskatoties ne uz ko, Dievs ir Dievs un Jēzus Kristus ir Jēzus Kristus,” apliecina I. Keiša. Tādēļ viņa nolēmusi kristīties. “Māte mani nav kristījusi, un varbūt tā arī ir labi. Man pašai vajadzēja izvēlēties šo ceļu,” skaidro Iveta. Katrai gleznai sava filozofijaSevis un sava ceļa meklējumi atainoti arī I. Keišas gleznās. Viņas darbiem nevar uzmest acis, papriecāties kā par skaistu ainavu un iet tālāk. Katra glezna satur savu filozofiju un prasa iedziļināšanos attēlotā izpratnē. “Lai taptu glezna, man vajag ideju. Tiklīdz tā rodas, es to auklēju sevī, līdz man acu priekšā parādās iecerētā glezna. Tad sāku gleznot,” stāsta māksliniece. Savas gleznas viņa negrib ierāmēt, jo uzskata, ka rāmji atainoto ideju it kā iežogo un tad darbs kaut ko zaudē.Savulaik Iveta mācījās Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos, bet tos nepabeidza. “Es esmu tāds cilvēks, kurš rada tad, kad jūt vajadzību to darīt. Ja uzreiz varu uzzīmēt kādu figūru, tad nespēju to darīt atkārtoti un vēl pāris stundas zīmēt vienu un to pašu, lai iznāktu, iespējams, vēl labāk. Varbūt tur vainojama mana straujā daba, bet pasniedzēji mani saprata,” stāsta Iveta.Kopumā viņas gleznas pauž to, kas vairāk vai mazāk noticis ar ikvienu no mums. Vienā darbā māte cenšas ielikt bērnam rokās visu pasauli un gleznotāja māti par viņas misiju salīdzina ar Dievmāti, citā gleznojumā apkārtējā pelēcībā bērns cenšas uzzīmēt pats savu – skaistāku pasauli. Ir arī gleznas ar humora pieskaņu. Komisks un simpātisks šķiet mazais meža gariņš. Šo darbu māksliniece veltījusi Kārķos rīkotajām Meža dienām.Radošs darbs palīdz grūtībāsI. Keiša nav vienīgā māksliniece pagastā. Tautas namā ik pa laikam atklāj kāda vietējā autora darbu izstādi. Tāpat arvien biežāk dzird, ka tas vai cits cilvēks sācis kaut ko rakstīt. I. Keiša uzskata, ka tagad ir tāds laiks. “Daļēji tas ir likumsakarīgi. Cilvēces evolūcija pašlaik virzās uz radošo spēju attīstību, un daudzos tās sāk izpausties. Varbūt to ietekmē arī šis laiks, jo, kad apkārt vairojas grūtības, garīgā darbošanās palīdz no tām nošķirties, neiegrimt bezcerībā un beigu beigās ļauj dzīves smagumu pārvarēt,” spriež māksliniece. Viņa pati sevi uzskata par laimes lutekli, jo šajā laikā, kad ikdienā daudziem cilvēkiem lielākoties jādomā, ko darīt, lai iztiktu, viņai izdevies no tā izbēgt mākslas pasaulē.“Šodien cilvēkiem viegli neklājas, bet domāju, ka šā laika pārbaudījumos daļa arī sāk aizdomāties par savas dzīves jēgu, pārvērtē vērtības un cenšas sevi izteikt kādā radošā jomā,” saka Iveta. Radošo dzirksti no mākslinieces ir pārņēmuši arī viņas bērni Vita, Jānis un Helēna. Abām meitenēm patīk zīmēt un muzicēt, bet Jānis protot parādīt radošās spējas dažādu ikdienas problēmu risināšanā.Lai ģimene būtu vesela un stipra, Iveta pie mājas ir izveidojusi ārstniecības augu dārzu. Tagad pašai, vīram un bērniem ir sava dabas aptieka. Ar mājsaimniecību gan īpaši neesot uz “tu”. “Tas nav man īsts prieka darbs. Man, piemēram, nepatīk gatavot. Protams, to daru, jo ģimenei jāēd, bet no tā nekādu gandarījumu negūstu. Kad piedzima bērni, nolēmu mākslu nolikt malā un visu laiku veltīt mājsaimnieces pienākumiem, bet nekas izcils neiznāca. Atklāju, ka esmu tikai centusies pierādīt to, kas es neesmu. Un tā esmu mākslā atpakaļ. No sevis neaizbēgsi,” secina Iveta. Nākotnē māksliniece cer atvērt vēl kādu izstādi, bet konkrētu mērķu perspektīvā nav. “Lai viss plūst pats savu gaitu. Arī tā var sagaidīt izdevīgu mirkli jaunam pavērsienam,” apliecina I. Keiša.
