Par ko man viņus visus
mīlēt?
Par ko man viņus visus
mīlēt?
Normal 0
false
false
false
RU
X-NONE
X-NONE
MicrosoftInternetExplorer4
/*
Style Definitions */ table.MsoNormalTable {mso-style-name:”Обычная
таблица”; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0;
mso-style-noshow:yes; mso-style-priority:99; mso-style-qformat:yes;
mso-style-parent:””; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt;
mso-para-margin:0cm; mso-para-margin-bottom:.0001pt;
mso-pagination:widow-orphan; font-size:11.0pt;
font-family:”Calibri”,”sans-serif”; mso-ascii-font-family:Calibri;
mso-ascii-theme-font:minor-latin; mso-fareast-font-family:”Times
New Roman”; mso-fareast-theme-font:minor-fareast;
mso-hansi-font-family:Calibri; mso-hansi-theme-font:minor-latin;
mso-bidi-font-family:”Times New Roman”;
mso-bidi-theme-font:minor-bidi;}
Kādas maziņas avīzītes redaktors
(tirāžas ziņā) apvainoja mani necieņā pret valsti, kurā es dzīvoju.
Es pat necentos oponēt viņai, jo tā ir gandrīz
patiesība.
Jā, es
nemīlu, bet ne valsti, bet gan šīs valsts ierēdņus un deputātus. Un
nepatīk man viņi tāpēc, ka gan vieni, gan otri šīs valsts
iedzīvotāju labā neko labu nav darījuši un to pat negatavojās
darīt.
Nu, nevaru
es nekādi atrast savā sirdī prēkš viņiem nekādas labākas
jūtas!
Un no
kurienes gan lai tās rastos? Vai man būtu jābūt pateicīgam viņiem
par to, ka apmānīja mani kā sīki tirgus krāpnieki, liedzot man
pilsonību ko paši bija solījuši? Vai arī man viņi būtu jābučo kā
skaistu preileni par to, ka pārkāpa valsts pamatlikumu – Satversmi,
atņemot pensionāriem daļu viņu pensiju?
Par ko man viņus visus
mīlēt?
Vai par
to, ka viņi līksmo par manu naudu? Par naudu, kuru es maksāju
viņiem algas veidā, kuru viņi paši sev noteikuši, kaut gan neviens
viņiem tādas tiesības nav devis.
Par to, ka viņi ir noveduši valsti līdz
pilnīgam absurdam un nekārtībām? Par to, ka viņus neskar nekāda
atbildība, ne politiska, ne krimināla?
Vai par to man viņi jāmīl, ka viņu,
turpat divdesmit gadu, valdīšanas laikā valsts zaudējusi 400000
darbspējīgu iedzīvotāju? Vai karš būtu bijis? Dabas kataklizmas?
Kādēļ?
Kāpēc,
izlasot avīzē par kārtējo afēru – tur pazuduši vairāki miljoni
latu, te pazuduši – es nedzirdu, ka kāds par to būtu atbildīgs?
Vai man
par to viņi būtu jāmīl, ka maniem dēliem un meitām ir iespēja
aizbraukt strādāt uz citu valsti, bet te viņiem nav ko darīt?
Nu jā, te
viss ir nolaists, iznīcināts līdz pamatiem, it kā revolūcija pāri
būtu gājusi. Tikai es šo visu iznīcinošo revolūciju redzējis
neesmu.
Es nemī
lu, redaktores kundze.
Nemīlu, kad pat sīks klerks, pārkāpis
likumu nenes par to atbildību, jo viņš sastāv pareizajā partijā.
Nemīlu,
kad avīzes redaktors, saņēmis oficiālu vēstuli, ņirdz sejā un pat
negatavojās uz to atbildēt kaut vai pieklājības pēc, un es pat
nerunāju par to, ka tādejādi tiek pārkāpta Administratīvā
likumdošana.
Es nemīlu,
kad kāds vecs marazmātiķis, noslēpis labi dziļi savu KP biedra
karti, siekalodamies auro – OKUPANTS!
Lūk, par to visu es nemīlu Jūs,
laikabiedru kungi un dāmas!
Es mīlu šo zemi, tās tautu,
es dievinu savu dzimteni –
Latviju!
Es
nebučošu agresora zābakus, ja viņš atnāks uz šo zemi, bet cīnīšos
ar viņiem par savu dzimteni. Es cīnīšos līdz pēdējai asins pilītei!
Un maniem pēctečiem nevajadzēs kaunīgi paslēpt savas acis par to,
ka viņus sencis sācis kalpot ienaidniekiem – okupantiem!
