Sedas veco ļaužu aprūpes centra direktore Meta Spale joko: “Ko nu par mani rakstīt! Tepat esmu uzaugusi, visu laiku strādājusi Valkas rajonā un mani pazīst pat daudzi suņi.”Sapni izdevās piepildītMeta jau trīs gadu vecumā zaudēja māti, pēc tam arī tēvu un uzauga pie audžuvecākiem. Viņa atzīst, ka bērnība bija grūta un par to īpaši stāstīt negribas. Jau kopš mazotnes sapņoja, ka jākļūst par medicīnas darbinieci. Vispirms viņa iestājās 5. Rīgas vidusskolā Āgenskalnā, taču drīz nokārtoja eksāmenus un pārgāja mācīties uz Rīgas 2. medicīnas skolas feldšeru – vecmāšu nodaļu. Valsts praksi viņa izgāja Valmierā, bet pēc diploma saņemšanas bijis gluži vienalga, kurp doties. M. Spale izvēlējās Valkas rajonu un kļuva par vecmāti Kārķos. Pēc divu gada darba Sedas slimnīcā atklāja dzemdību nodaļu un 1959. gada oktobrī vecmāte sāka strādāt tajā, vienlaikus bija vecmāšu aizvietotāja Valkas slimnīcā. Kopš tā brīža Seda nav pamesta. Kad tur likvidēja dzemdību nodaļu, Meta turpināja darbu ātrajā palīdzībā par feldšeri un vēlāk par vecāko māsu pansionātā. Pansionāta direktoru uzaicināja uz domi par pilsētas galvu, un viņš uzstāja, ka M. Spalei noteikti jāpiedalās konkursā uz jaunā vadītāja vietu. Metu atzina par labāko septiņu kandidātu vidū, un tā viņa strādā līdz pat šim brīdim. “Es palīdzēju šai iestādei nākt pasaulē un tagad palīdzu vecajiem no pasaules aiziet,” teic vadītāja. Viņa piebilst, ka visi vecie ļaudis tik ļoti grib dzīvot, taču neviens šeit ilgāk par uz sev šīs zemes atvēlēto laiku nav palicis.Pie ērtībām ātri pierodKad veco ļaužu pansionāts bija Valkas rajona padomes pakļautībā, tur mita 40 cilvēku. Tagad ir par pieciem vairāk. Jautāta, ko nozīmē strādāt ar veciem cilvēkiem, Meta atzīst, ka tas ir ļoti grūti, jo nepieciešama milzumliela pacietība. “Jāsasien visi iespējamie nervu kūlīši, jo vecumā daudzi cilvēki ļoti mainās un viņu rīcība bieži nav adekvāta,” situāciju raksturo vadītāja.Tiklīdz viņa to pasacīja, pie durvīm atskanēja klauvējiens un kāda sieviņa, kurai grūti staigāt, diezgan uzstājīgi izsacīja savas bažas, ka viņai pēc četrām dienām beigsies zāles, bet medmāsas darbā nav. Vadītāja viņu itin ātri nomierināja un apsolīja, ka dakteris ieradīsies un zāles vienmēr ir bijušas un būs.Interesanti ir tas, ka daudzi centrā ir ieradušies no ļoti sliktas sadzīviskās vides, bet jaunajos apstākļos ātri pierod un sāk šķist, ka viņiem kaut kas ir noņemts. Sarunas ar iemītniekiem atņem milzu enerģiju. To nepieciešams kompensēt. Metai to visvieglāk esot izdarīt, skatoties teātra izrādes, koncertus un izstādes Valmierā. “Man pēc tam kļūst tik labi un atkal varu sākt visu no jauna,” pasmaida Meta. Valmierā viņa nav palaidusi garām nevienu teātra izrādi, tostarp arī citu teātru viesizrādes. Nākamā pirmizrāde būs “Agrā rūsa”. Biļetes jau pieteiktas. Metai ļoti patīk vokālā grupa “Cosmos”, šovs “Koru kari” un jo īpaši Daugavpils koris, kurš noklausīts arī koncertā Valmierā. Valmieras kultūras nama koncerti allaž ir pārpildīti un skatītāju vidū vienmēr ir M. Spale kopā ar mazdēlu un meitu.Pasauli paskatīt gan nav izdevies. Tiesa, savulaik – Baltijas valstis. Krieviju un PSRS dienvidu republikas izbraukātas krustu šķērsu. “Tas bija tik vienkārši. Nemaz nebija īpaši jāgatavojas, ielec mašīnā un uz priekšu. Pašlaik ir daudz sarežģītāk, kaut gan vajadzētu būt otrādi,” prāto Meta. Vienā no retajām ceļošanas reizēm, kad viņa Strenču delegācijas sastāvā 10 dienas uzturējās Saidā Vācijā, iepazinās ar turienes pansionātu dzīvi. Šīs dienas strencēnieši auklēti un apčubināti kā mazi bērni.Vecīši apaļi kā bumbulīšiM. Spale piekrīt teicienam, ka viens nav karotājs, tāpēc lielu nozīmi pievērš komandai, un viņa ar to ir apmierināta. Pašlaik personālā ir 23 darbinieki. Bija vairāk, taču likvidēja veļas māju, atlaida sētnieku un kurinātāju.Pašlaik veco ļaužu centrā ir tāds izdzīvošanas režīms, taču vadītāja nešaubās, ka būs arī labāki laiki. “Izveidojoties Strenču novadam, bija sajūta, ka noiesim uz grunti. Iemītniekiem ir ļoti mazas pensijas. Neizskatījās cerīgi, taču pastāvam un darbojamies. Izskatās, ka viss ir iegājis savās sliedēs, tāpēc ticība labākai nākotnei aug,” piebilst Meta. Jautāta, vai ēšanai līdzekļu pietiek, viņa atbild, ka gan ēdienam, gan zālēm naudas ir gana. Vadītāja pajoko, ka vecīši ir paēduši un ir apaļi kā bumbulīši.Strenču sadraudzības pilsēta ir Saida Vācijā. Nesen Sedā ieradās autofurgons, kurš atveda gultasveļu, skapīšus, gultas, krēslus un citas saimniecībā noderīgas lietas. Iestādē nav vairs nevienas vecā tipa dzelzs gultas. Visas ir ar dažādiem mehānismiem un darbināmas ar pulti. Vietējie iedzīvotāji piedāvā drēbes. Visu nemaz neņemot pretī. “Mūsējie dzīvo labāk nekā daudzi iedzīvotāji ārpus pansionāta, kuriem ir lielākas maksāšanas problēmas,” nešaubās vadītāja. Viņas priekšā uz galda vairākas lapas ar ēdienkarti, tostap arī Jāņu dienai. Būs Jāņu siers, gaļas pīrāgi, latvieša galdam neiztrūkstošais rasols, ķīselis ar putukrējumu, kartupeļu biezenis ar sardelēm un mērci un tā joprojām.Pansionātā ir gana liela bibliotēka, tiek abonēti trīs laikraksti, tostarp arī “Ziemeļlatvija”. Dažādi labdari piedāvā grāmatas.Ģimenē viss ir kārtībāVecie ļaudis nekādās aktivitātēs gan nepiedalās. Neviena apslēptā talanta nav. Šogad pirmo reizi trīs kundzītes iekopa savu vadziņu. Viena no viņām jau pērn savām vajadzībām izaudzēja dažādus zaļumus, kādu gurķi un tomātu, bet šajā sezonā viņai pievienojās vēl divas. “Agrāk dārza kopšanas iniciatore gandrīz neizgāja no ārsta kabineta un viņai bija dažādas veselības problēmas. Nu viņa jau agri no rīta redzama izkapti strīķējot un čubinoties savās vadziņās. Kundzīte ir ļoti izmainījusies,” stāsta vadītāja.M. Spalei vīrs nomira pirms diviem gadiem. Meita Iveta dzīvo Valmierā un strādā par ģimenes ārsta palīdzi. Vecākajam Metas mazdēlam Kasparam ir jau 27 gadi. Viņš beidza Vidzemes Augstskolu un tagad strādā akciju sabiedrībā “Seda”. Jaunākais Pēteris ir 14 gadu vecs. Viņam vārds dots par godu vectēvam. Pēteris šogad beidza 8. klasi Viestura vidusskolā Valmierā un ir tā saucamais labinieks. Kasparam vecmamma allaž gatavo pusdienas. Ar pārējiem ģimenes locekļiem viņa sastopas katru nedēļas nogali vai nu Valmierā vai Sedā. Meta priecājas, ka ģimenē viss ir kārtībā.
PAR METU SPALI
Kārlis Albergs, Valkas novada domes priekšsēdētājs- Viņa ir apbrīnas vērts cilvēks un perfekta vadītāja, lai gan bez īpašas izglītības šim darbam. Meta ir ļoti patstāvīga un savas iestādes darbu vienmēr virza pati. Man patīk viņas optimisms un iejūtība pret iemītniekiem. Viņa strādā tā, ka savā iestādē neļauj nolaist latiņu. Pansionāta vadītāja ir vairākkārt apbalvota.Mārīte Magone, Valkas novada domes sociālā dienesta vadītāja- Spilgta sieviete gan vizuāli, gan iekšēji. Darbaholiķe, jo ir sajūta, ka viņa savā pansionātā gan ceļas, gan guļas. Pati strādā ar lielu atdevi un to pašu prasa no personāla. Viņa mēdz būt arī mainīga. Īpaši algas dienās Meta var būt gluži kā Tečere, kad jāskaidro, kāpēc saņemts tik maz. Viņas valdīšanas laikā pansionātā ir daudz paveikts materiālās bāzes nostiprināšanā. Varu droši sacīt, ka Meta ir cilvēks savā vietā.Agnese Valdēna, Strenču domes sociālā dienesta vadītāja- Neko daudz pasacīt nevaru, jo pazīstu viņu neilgi. Man radies iespaids, ka Meta ir ļoti eleganta dāma un ar viņu ir patīkami kontaktēties. Viņa labi saprotas ar pansionāta iemītniekiem.
