Zaglis vai varonis?

Pagājušajā nedēļā publicējām policijas ziņu, kurā tā lūdza palīdzību kāda jaunieša, kas ar auto bez numura zīmēm benzīntankā Valmierā piepildīja pilnu bāku un aizbrauca nesamaksājis, atrašanā.  Pie ziņas “feisbukā” izraisījās diskusija.

Kāda lasītāja puspajokam pusnopietni rakstīja: “Ļoti brīnišķīgi. Drīz katrs otrais būs tā spiests darīt.” Kā noskaidrojas turpmākajā diskusijā, tā darīt spiests būs katrs otrais, jo “arī godīgi strādājošie pie tādām cenām drīz nevarēs veikalā maizi nopirkt, nerunājot par degvielu. Varbūt cilvēks aizmirsa samaksāt.”

Var jau būt, ka policijas meklētais jauneklis zaudēja kādās derībās un bija spiests šādu soli spert, jo kādas tikai derības nav slēgtas jaunībā. Iespējamība, ka aizmirsis samaksāt, ir maz ticama, jo tādā gadījumā auto nebūtu noņemtas numurzīmes.

Tas, kas mani mulsina šajā diskusijā, ir fakts, ka daļai sabiedrības šķiet, ka cenu sadārdzinājums ir attaisnojums zagšanai, ko “drīz būs spiests darīt katrs otrais”. Rodas sajūta, ka tas, kas zog degvielu, jo cenas augstas, ir varonis.

Kad pirmajā pandēmijas “lokdaunā” palikām bez ienākumiem, jo izglītībai un kultūrai tika “norauts stopkrāns”, pārdevām otru auto, jo, pārskatot izdevumus, sapratām, ka varam iztikt ar vienu. Divos auto tomēr jāiegulda divreiz vairāk. Kaut dzīvojām ārpus pilsētas, pielāgojot pārvietošanos sabiedriskajam transportam, visu varējām izdarīt un visur izbraukāt. Muļķi? Varbūt, bet vismaz mums nebija jāzog degviela.

Daļai sabiedrības šobrīd ir moderni būt “atklātiem”, saucot valsts vadītājus par zagļiem. Tomēr, ja piedēvējam degvielas zadzējam varoņa statusu, sakām, ka tas ir normāli vai pat pareizi, ja paši apzogam valsti, kaut tikai nemaksājot nodokļus vai, piemēram, saņemot malkas atbalstu, kaut malku neizmantojam, ‒ ar ko esam labāki par tiem zagļiem, ko vainojam valsts izzagšanā? Valsts nesākas no viņiem, bet no mums, ierindas pilsoņiem.