22. oktobrī Kārķu pagasta”Žīguru” saimniekiem Intai un Jānim Ampermaņiem bija 39. kāzu jubileja. Tik zaļu un zeltainu rudeni kā šis Ampermaņu ģimene savas kopdzīves laikā neatceras.
22. oktobrī Kārķu pagasta”Žīguru” saimniekiem Intai un Jānim Ampermaņiem bija 39. kāzu jubileja. Tik zaļu un zeltainu rudeni kā šis Ampermaņu ģimene savas kopdzīves laikā neatceras.
Viņiem var piekrist un ticēt, jo jau 25. gadu Inta un Jānis raksta kopīgu laika grāmatu, kurā fiksē dabas parādības.
Dižegle kalpo kā pastkastīte
“Inta man bija kaimiņmeita un arī klases biedrene. Pirmo reizi tā īsti sirdī viņa iekrita 6. klasē. “Bāliņu” birzītē bija milzīga simtgadīga egle, tā mums bija satikšanās vieta un reizē kalpoja kā pastkastīte. Tās stumbrā atstājām vēstulītes,” atceras Jānis. Inta piebilst, ka meita Ineta ir turpinājusi ģimenes tradīcijas un apprecējusies ar kaimiņzēnu Armandu. Tagad vecvecākus priecē divi ņipri mazbērni Armīns un Armands. Kāzu jubileja 22. oktobrī Ampermaņu ģimenē vienmēr ir svētki, tad savējo lokā ir klāts svētku galds.
Kopīgi raksta laika grāmatu
“Viss sākās ar to, ka skolotāja Elga Ķīkule uzdeva meitai Inetai brīvlaikā vērot laiku. Inta, mīloša māmiņa būdama, šo lietu ņēma ļoti nopietni un centās bērnam palīdzēt,” smej Jānis. Tā radās pirmie kopīgie ieraksti laika grāmatā, kuriem drīz vien pievienojās Jāņa vērojumi. Grāmata ir unikāla ar to, ka laika vērojumi veikti vienā vietā vairākas reizes dienā, pēc vienas sistēmas, neizlaižot nevienu dienu, izņemot vienu, vismelnāko — dienu, kad šajā vasarā pēkšņi nomira dēls Uģis. Dēlam bija ļoti labas datorprasmes, nepiepildīta palika iecere šos vērojumus ievadīt un apkopot datorā, lai tos, iespējams, varētu izmantot vēl nopietnākiem pētījumiem.
Tāpat kā Reinis un Matīss Kaudzītes rakstīja “Mērnieku laikus”, tā Inta un Jānis savus vērojumus raksta kopīgi vienā grāmatā. Interesanti, ka rokraksti viņiem ir ļoti līdzīgi, un, svešām acīm lasot, nākas vaicāt, kurš to rakstījis.
Vērojumi ir šifrēti pēc starptautiski pieņemtiem apzīmējumiem un rakstīti tabulās. Inta un Jānis trīs reizes dienā mēra gaisa temperatūru, vēro mākoņus, nokrišņus, vēja virzienu un stiprumu, dabas parādības, pārmaiņas augsnē, ūdenī, augu un dzīvnieku valstī, tīrumos un dārzos. Visu noslēdz piezīmes, kas ir ļoti interesantas un raksturo laiku Kārķos un dažkārt arī pasaulē. Pierakstīti ne tikai fakti, kad atlido un aizlido gājputni, bet arī, piemēram, kad nomiruši pagasta iedzīvotāji, izcēlušies ugunsgrēki, kad no sniega iegruvuši jumti un no krastiem izgājušas upes. Nedaudz fiksētas arī lielās pasaules norises, piemēram, kad nomiris Brežņevs, kad klonēts pirmais cilvēks pasaulē, lielākās zemestrīces un daudz kas cits, kas tobrīd licies būtisks.
Ampermaņu dzimta Jānim var būt pateicīga arī par to, ka viņš turpina uz milzīgās 1907. gadā izdotās Bībeles vāka fiksēt svarīgākos notikumus. Tajā ir ieraksti arī par deportācijām, Tautas fronti, barikādēm, ļoti pārsteidzošām dabas parādībām.
Radikālas izmaiņas dabā un dzīvē
“Dzīvē un dabā notiek ļoti straujas pārmaiņas. Īpaši tas ir vērojams elektronikas jomā. Esmu secinājis, ka daudzu globālu pārvērtību sākums ir Čūskas gadā, kas pēc Austrumu kalendāra mainās ik pa divpadsmit gadiem,” vērtē Jānis. Runājot par dabas pārmaiņām, Inta un Jānis secina, ka augiem veģetācijas laiks saīsinās un rietumu vējš salīdzinoši retāk nes lietu, kā tas bija agrāk.
Pati zemākā temperatūra, kas fiksēta 25 gados, piedzīvota 1978. gada 30. decembrī, kad Kārķos bijuši -43 grādi. Šobrīd Inta un Jānis turpina rēķināt diennakts un mēneša vidējo temperatūru 25 gadu laikā. Tas ir ļoti liels darbs, taču pēc tā veikšanas varēs veikt vērtīgus secinājumus par dabas izmaiņām. Visus šos gadus temperatūra mērīta ļoti precīzi — padomju laikā izmantots speciāls meteoroloģiskais termometrs, tagad Ampermaņu ģimene ir iegādājusies digitālo termometru, ar kuru āra temperatūru nosaka, neizejot no istabas.
Laika grāmatā kā īpašs minēts 1979. gada 22. – 23. jūlijs, kad lietus lijis nepārtraukti 24 stundas diennaktī. Šo rekordu Jānis uzskatījis par tik nozīmīgu, ka tas uzrakstīts arī uz dzimtas Bībeles vāka.
Kā kaut ko īpašu piedzīvotu Jānis uzskata 1979. gada jūlijā redzēto varavīksni. “Todien Silenēs kūlām labību. Pēkšņi no manis 200 metru attālumā parādījās neiedomājami krāšņa varavīksne,” atceras Jānis. Tādu interesantu stāstu par dabu Ampermaņu ģimenei ir ļoti daudz. Dabas vērošana prasa laiku un precizitāti, taču pozitīvās emocijas, ko tā sniedz, nav ne par kādu naudu, ne zelta podu nopērkamas.
