Koris piepilda ilgi plānoto un gaidīto ceļojumu “Toskānas vilinājums”

Smiltenes kultūras centra jauktajam korim “Vidzemīte” beidzot piepildījās ilgi gaidītais un ilgi plānotais ceļojums “Toskānas vilinājums”, kas sākās 15. augustā ar peldēšanos Ligūrijas jūrā, satikšanos ar medūzām un Pizas apmeklējumu.

Itālijas katedrālēm raksturīgs tas, ka zvanu torņi netika būvēti katedrāļu jumtos vai kā piebūves, bet tās vienmēr bija atsevišķas būves blakus katedrālēm. Šāds tornis ir arī Pizas simbols, kas ap sevi pulcēja milzīgu tūristu skaitu. Ja labi ieklausījās, dzirdēt varēja visdažādākās pasaules valodas. Drosmīgākie stāvēja ļoti garā rindā, lai uzkāptu tornī, pārējie iepazina katedrāles un torņa apkārtni, babtistēriju, kurā varēja uz brīdi patverties no lielā karstuma, vai arī tuvējās kafejnīcās nesteidzoties baudīja glāzi vīna un tikko ceptu picu.

Vakarā iekārtojāmies Montecatini Terme pilsētas viesnīcā un devāmies vakariņās itāļu stilā ‒ nesteidzoties, sarunājoties izbaudot pasniegtos ēdienus. Mums, steidzīgajiem latviešiem, kuri šim procesam parasti neveltām tik ilgu laiku, pusotra stunda vakariņām likās dīvaini un garlaicīgi.

Otrās dienas plānā bija Florence jeb, kā itāļi saka, Firenze. Iepazīties ar Florences arhitektūras smalkajām niansēm un vēsturiskajiem noslēpumiem mums palīdzēja lieliskā gide Dace, kura pastāstīja gan par Arno upes plūdiem, to augstumu, izraisītajiem ēku bojājumiem, gan par mazajiem vīna lodziņiem, caur kuriem viduslaikos cilvēki iegādājās vīnu un uz palodzes gana regulāri stāvēja vīna kausiņš un maza uzkodiņa nabadzīgajiem iedzīvotājiem, gan par renesanses laikmeta aizsākšanos Itālijā un tieši Toskānas reģionā, ko ļoti labi varēja vērot Florences vecpilsētā, gan arī par slaveno un ietekmīgo oligarhu ģimeni Mediči, kas cēlusies no tirgotāju cunftes, bet bijuši tik gudri un progresīvi, ka no 13. līdz 18. gadsimtam bieži bija valdošā ģimene Florencē, kā arī ar lielu ietekmi visās Eiropas valstīs un lielākajās pilsētās. Mediči bija arī lieli tā laika mākslinieku atbalstītāji, kā rezultātā tapa izcili mākslas darbi, kas apskatāmi arī mūsdienās.

Trešdien Sjēnā nokļuvām īpaša pasākuma ‒ Palio ‒ gaidīšanas gaisotnē. Palio ir zirgu skriešanās sacīkstes, kas nemainīgi notiek divreiz gadā ‒ 2. jūlijā un 16. augustā. Desmit zirgi un jātnieki bez segliem, ģērbti attiecīgās krāsas apģērbā, sacenšas galvenajā pilsētas laukumā izveidotā trasē. Šogad augusta Palio tika pārcelts par vienu dienu vēlāk un notika 17. augustā, jo naktī no pirmdienas uz otrdienu stiprais negaiss sabojāja sacensību skrejceļu un to nācās pielabot.

Sjēnas pilsēta ir sadalīta 17 kontradās jeb kvartālos. Katram kvartālam ir savs simbols un krāsas, kas ir attēlotas karogā. Visur pilsētā goda vietā bija karogi un vimpeļi, cilvēki lepni nesa ap kaklu apsietos lakatiņus, uz kuriem ir kvartāla piederības simbols. Šajā dienā notiek arī vēsturisko tērpu parāde.

Sjēna ir ļoti skaista, viduslaiku elpu saglabājusi, pilsēta ar šaurām un ļoti stāvām ieliņām, sarkaniem dakstiņu jumtiem un maziem lodziņiem, ar Svētās Marijas katedrāli, kuru gribēja uzcelt vēl milzīgāku un iespaidīgāku kā Svētā Pētera baziliku Romā, bet mēra epidēmija šos plānus izjauca, ar Mangijas torni un San Džovanni babtistēriju, ar iespaidīgo Sjēnas rātsnamu un San Domenico baziliku, ko dažkārt dēvē arī par Svēto Katrīnu, jo viņa šeit dzīvoja lielāko dzīves daļu, kļuva par svēto un šeit atrodas iebalzamēta viņas galva.

Savukārt otrā pieturvieta trešdien bija pie jaukiem un laipniem saimniekiem Abbadia Ardenga-Poggio saimniecībā ‒ vīna darītavā, kurai ir ļoti sena vēsture. Saimniecībai pieder 650 hektāri zemes, bet tikai desmitā daļa aizņem vīnogulāji. Šeit audzē tikai vienu vīnogu šķirni ‒ ‘Sandžovese’, no kuras iegūst “Brunello di Montalcino”, “Rosso di Montalcino” un “Ardengo” augstas kvalitātes vīnu līdz pat 40 000 pudelēm gadā, kuras aizceļo pa visu pasauli. Vēl viņi kā lielākā daļa Itālijas saimniecību audzē olīvkokus un iegūst olīveļļu. Saimniece parādīja mucas, kurās glabājas un rūgst vīns, un izlases pudeļu glabātavu. Pēc tam sekoja piecu dažādu vīnu, grappas un olīv­eļļas degustācija.

18. augusts, ceturtdiena. Mazā, burvīgā un pikantā pilsētiņa Pienza. Pēc tūristu pārpildītās Pizas, Florences un Sjēnas Pienza bija kā svaiga gaisa malks. Pienza, kas sākotnēji bija tikai neliels etrusku ciemats Val d’Orcia kalna virsotnē, savas pārvērtības sāka piedzīvot 15. gadsimta beigās. Pilsētā dzimušais Enea Silvio Piccolomini (vēlāk Pāvests Pijs II) nolēma pārveidot savu mazo ciematu un padarīt savu dzimto vietu par humānisma arhitektūras harmonijas un ideju iemiesojumu. Trīs gadu laikā tika uzcelts brīnišķīgais Centrālais laukums, kas ir pilsētas renesanses dizaina sirds, Pienzas katedrāle, Municipālā ēka, kā arī Pāvesta rezidence. No Pienzas paveras brīnišķīgs skats uz Orcia ieleju. Ne velti atsevišķas filmas “Gladiators” ainas tika filmētas šajā apkārtnē. Pienzā var redzēt arī vienas no pirmajām rindu mājām, kas tika būvētas kalpu ģimenēm un kas mūsdienās ir daudzu pilsētu neatņemama pilsētas plānošanas daļa.

No Pienzas ceļš tālāk devās pie lielā aitu ganāmpulka saimnieka un lieliskā Pecorino siera meistara Džuzepes jeb Beppe Bussu. Vispirms viņš uzaicināja mūs siera ražotnē, parādīja iekārtas, kurās top visi gardumi, pastāstīja par ražošanas procesu, kā arī parādīja siera rituļus dažādās gatavības pakāpēs. Pēc tam sekoja astoņu siera garšu degustācija. Un, protams, neaizmirstama garša bija tikko svaigi ražotam Ricotta sieram. Visus šos gardumus pēc tam varēja iegādāties Beppes mazajā veikaliņā.

Un nu esam pietuvojušies pie galvenā šī ceļojuma notikuma ‒ koncerta Basilica dell’Osservanza Sjēnā.

Mūs sagaidīja brālis Oskars un brālis Roberto, kuri šobrīd ir galvenie bazilikas un turpat esošā klostera saimnieki. Svēto Misi, kura notika kriptā un kuras laikā dziedāja “Vidzemīte”, vadīja brālis Oskars. Tā, protams, notika itāļu valodā, bet brāļa Oskara sejas mīmika, balss intonācijas un žesti bija tik izteiksmīgi un emocionāli, ka likās, ka mēs saprotam visu viņa teikto par dziesmas spēku un varu pāri valstīm un valodas robežām, par dziesmas spēju stiprināt bēdās saliedēt cilvēkus un radīt prieku. Bija ļoti pacilāta sajūta būt daļai no Svētās Mises, un, ja pirms dziedāšanas bija liels uztraukums, tad pie pirmās dziesmas, un klausoties brāļa Oskara balsi, tas pazuda. Mēs dziedājām gan latviešu, gan angļu, gan itāļu valodās, dziesmu kārtību pirms tam saskaņojot ar brāli Oskaru, lai tās iekļautos Mises kārtībā un saturā. Brīdī, kad dziedājām “Agnus Dei”, ārā sākās negaiss, bet lejā kriptā bija miers, mūzika un dziesmas, kurām palīdzēja skanēt diriģente Baiba, koncertmeistare Inga un flautiste Estere. Pēc Svētās Mises bija labi padarīta darba sajūta un vēlme tur atgriezties un dziedāt atkal.

Piektdiena sākās, apmeklējot 14 torņu pilsētu, ko sauc arī par Itālijas viduslaiku Manhetenu ‒ Sandžiminjano. Pilsēta radusies 63. gadā pirms mūsu ēras etrusku apmetnes vietā un sākotnēji saukta par Silvu. Vēlāk tā tika pārdēvēta par Sandžiminjano par godu Svētajam Džiminjano, kurš palīdzēja atbrīvot pilsētu no barbaru iebrukuma. Pilsēta ir bagāta ar gotisko viduslaiku arhitektūru, ar izcili saglabājušos pilsētas mūri, vārtiem un 14 slavenajiem vecajiem torņiem, kas kādreiz ir bijuši 72! Torņi ir pildījuši vairākas funkcijas: tie bija kā varenības un ģimenes prestiža apliecinājums, kā arī tajos slēpās naidnieka uzbrukuma laikā, jo torņos no viena stāva uz otru nebija kāpnes, bet caur lūku tika uzvilktas pieslienamās trepes.

Tālāk mūsu ceļš devās uz Fattoria San Donato saimniecību pie jaukajiem saimniekiem  Federikas un Umberto. Sekoja pastas gatavošanas meistarklase, kas sākās ar maziem miltu vulkāniņiem, vienas olas un lielu, lielu mīcīšanu. Federika pārbaudīja visas mīklas bumbiņas un deva padomu par papildu miltu pievienošanu, atšķaidīšanu ar ūdeni vai cītīgāku mīcīšanu. Tas bija ļoti jautrs un aizraujošs pasākums ar smiekliem, asprātībām, mīļiem jokiem un pamācībām. Jāsaka, ka pagatavot pastu nemaz nav tik grūti un pat nevajag īpašas iekārtas, lai pagatavotu fetučini ‒ garās strēmeles – un ravioli. Kamēr pastas mīkla atpūtās un uzbrieda, Federika pastāstīja par to, kas un kādi apzīmējumi ir uz pastas jeb, kā mēs saucam Latvijā, makaronu iepakojumiem, kam jāpievērš uzmanība un kā tiek apzīmēta labākā produkcija. Vēl Federika sagatavoja pildījumu ravioli ar spinātiem un pekorino sieru. Pēc tam sekoja mīklas izrullēšana. Tai gan bija jābūt ļoti, ļoti plānai un šī izrullētā “pankūka” bija tik liela, ka karājās pāri galda malai. Izrullēto mīklu pārgrieza divās daļās, kur no vienas daļas, īpaši salokot, sagriezām fetučini, bet no otras daļas veidojām ravioli. Pēc maza brītiņa sava darba augļus baudījām jau pagatavotā veidā ar Federikas un viņas ģimenes gatavotām uzkodām, kas bija ļoti garšīgas, bet jo īpašs prieks bija baudīt pašu gatavotu pastu.

Šai prieka un jautrības uzlādētai kompānijai beidzamā pieturvieta piektdienā bija pilsēta Lucca jeb Luka, kas tulkojumā nozīmē purvaina vieta. Senāk pilsētā un tās apkārtnē bijušas daudz audumu fabrikas un krāsotavas. Šobrīd tur atrodas daudz dažāda papīra ražotnes. Mēs apmeklējām arī Džakomo Pučīni pieminekli. Džakomo Pučīni ir dzimis Lukā un tur dzīvojis lielāko savas dzīves daļu. Un Lukas apmeklējuma beigās atvadījāmies no lieliskās gides Daces, kura visu šo laiku bija kopā ar mums, atklājot Itālijas seno vēsturi un mūsdienu ikdienas knifiņus.

Savukārt sestdienā varējām pārliecināties par itāļu šoferu aukstasinību un meistarību, izbraucot pa šaurajiem ceļu serpentīniem gan pilsētās, gan kalnos, jo devāmies uz marmora raktuvēm netālu no Karāras pilsētas. Karāras marmors, ko romieši sauca par Lunas marmoru, ir balta vai zilpelēka marmora veids, ko visbiežāk izmanto tēlniecībā un ēku dekorēšanas elementiem. Apuan Alpos Karāras apkārtnē ir 650 karjeru vietas, no kurām aptuveni puse pašlaik ir pamestas vai izstrādātas. Karāras karjeros ir iegūts vairāk marmora kā jebkur pasaulē. No Karāras marmora ir gatavota arī slavenā Mikelandželo Dāvida skulptūra.

Mēs izlaidām karjera apmeklējuma pirmo posmu, kas parasti sākas Kolonatā ‒ senā nocietinātā ciematā, kuru dibināja romieši, lai izmitinātu akmeņlauztuvēs nodarbinātos vergus. Mēs sākām ar otro posmu ‒ Fantiscritti- centrālo lauku ar plašiem karjeriem un iespaidīgiem skatiem uz Karāras pilsētu un pašiem karjeriem. Nelielā muzejā šeit apskatāma karjeru izstrādes metožu ekspozīcija no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Savukārt trešais posms ir Torano lauks, uz kuru jābrauc ar džipu, kuram noteikti ir četru riteņu piedziņa, jo ceļa serpentīns, kas sākumā ir asfaltēts un stāvs, vēlāk kļūst akmeņains un ļoti, ļoti stāvs. Daudziem no mums tas bija ekstrēms piedzīvojums, kas atmaksājās ar fantastisko ainavu, kas atklājās, kad izkāpām no džipiem: spilgti zilās debesis, tālumā jūra, lejā Karāras pilsēta, saule un baltie kalni, kas ir tik spoži, ka jāsamiedz acis. Lai cik ļoti brīžiem bija bailīgi, braucot augšā, tad ieraudzītais bija to baiļu vērts. Mums pastāstīja par marmora bluķu nogriešanas posmiem, par izmantotām iekārtām katrā posmā, par to, ka viena bluķa nozāģēšana prasa piecas darba dienas, bet paša bluķa izmērs ir 9x11x2 metri. Šāds klints gabals pēc tam tiek sazāģēts “ideālajā marmora gabalā”, kas ir 1,5×1,2×5 metru liels un var svērt līdz pat 35 tonnām, ko ved ar mašīnu uz apstrādāšanas vietām pa tādiem pašiem ceļiem, pa kādiem mēs braucām augšā. Kad jautājām par to, vai tiek izmantotas kādas īpašas mašīnas, lai pārvadātu šādus smagus marmora gabalus, atbilde skanēja: mums nav īpašas mašīnas, mums ir īpaši šoferi!

Atgriežoties atpakaļ centrālajā laukā, mēs nodegustējām Lardo di Colonnata ‒ cūkas speķi, kas gatavināts marmora kastēs dziļi klints alā. Tas gan bija garšīgs un patiesi uz mēles kūstošs! Ja esat šajā apkārtnē, noteikti nopērkat, nenožēlosiet!

Svētdien devāmies uz Činkve Terre jeb Piecām Zemēm, kur pavadījām visu dienu. Činkve Terre ir pieci zvejnieku ciematiņi: Riomaggiore, Manarola, Corniglia, Vernazza un Monterosso al Mare, kas atrodas netālu viens no otra Ligūrijas jūras krastā un šobrīd veido Činkve Terre Nacionālo parku. Pirmie ciematiņi radās Monterosso un Vernazza, kas izveidojās 11. gadsimtā. Pārējie ciematiņi radās nedaudz vēlāk. 16. gadsimtā iedzīvotāji uzcēla jaunus aizsardzības torņus un nostiprināja esošos, lai aizsargātu teritoriju no turku uzbrukumiem.

Līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem piekļuve ciematiņiem bija tikai un vienīgi no jūras puses, bet, kad no La Spezia pilsētas uzbūvēja dzelzceļa līniju uz Dženovu, uz Činkve Terre iespējams nokļūt arī pa sauszemi ar vilcienu. Nacionālā parka teritorijā ir aizliegta automašīnu satiksme, vienīgais izņēmums ir Monterosso. Pārējos ciemos var pārvietoties tikai ar videi draudzīgiem vietējiem busiņiem, bet starp ciemiem ‒ ar vilcienu. Līdz 20. gadsimtam vietējie iedzīvotāji iztiku pelnīja ar vīna darīšanu un zvejniecību, taču šobrīd, kad Činkve Terre uzņem ap miljonu tūristu gadā, tūrisma bizness ir labi attīstīts. Visus piecus ciematiņus savā starpā savieno arī gleznainas takas ‒ gan vienkāršas un lēzenas, gan diezgan sarežģītas, kāpjot augstu kalnos.

Mēs izlaidām Riomadžiori un uzreiz braucām uz Manarolu, kur galvenā ciemata iela ir uzbūvēta uz upes. Vietā, kur beidzas iela, ir margas un var redzēt, kā upe ietek jūrā. Mums ir pierasts redzēt, ka uz ielas pie mājām stāv mašīnas, bet šeit pie mājām stāv privātās laivas, kas ar īpašiem pacēlājiem ir izceltas no ūdens un uzvilktas augšā pa stāvo ielu. 2021. gadā izdotajā “Disney/Pixar” studijas animācijas filmā “Luca” darbība norisinās izdomātā Portorosso pilsētā Itālijas rivjērā, bet Portorosso ir veidota, iedvesmojoties no Činkve Terres un īpaši no Manarolas izskata. Manarola ‒ vieta, kur jūra un debesis sacenšas par tīrākās un spilgtākās zilās krāsas radītājām. Tā bija bauda acīm un dvēselei.

Pēc tam mēs devāmies uz Korniliju, kur sākās mūsu spēka un izturības pārbaude, jo diena bija ļoti karsta un saule nežēloja nevienu. Videi draudzīgie vietējie busiņi ir mazi un, lai mūsu grupa paliktu kopā, nolēmām uz augstāko no visiem pieciem ciematiņiem doties kājām, kāpjot pa Lardarinas kāpnēm un uzveicot 377 akmens un ķieģeļu pakāpienus. Taču tajā brīdī mēs nezinājām, ka šī ir tikai iesildīšanās, jo no Kornilijas uz Vernaz­zu devāmies pa ļoti emocionālu taku. Kāpēc emocionālu? Jo varējām izbaudīt visdažādākās emocijas un sajūtas nepilnu divu stundu laikā ‒ interesi, ziņkāri, gaidas, azartu, baudu, karstumu, spēku izsīkumu, skaistumu, dusmas, nelabumu, slāpes, atkal skaistumu un spēku uzlādēšanos, smieklus, sajūsmu, uzmundrinājumu, atbalstu, palīdzību, prieku, uzticēšanos, uzvaras garšu un savu spēku izvērtēšanu. Ja tajā brīdī daudzi domāja ‒ nekad vairs!, tad jau pie vakariņu galda varēja dzirdēt vēlmi iet pa šo taku vēlreiz, jo dabasskati pa ceļam ir neizsakāmi skaisti savā tīrajā nevainībā.

Un beidzamā pietura kā balva un veldzējums karstajai dienai ‒ peldēšanās Monterosso al Mare pludmalē, kura atšķīrās no Rīgas jūras līča pludmalēm ar smalko akmentiņu segumu. Ja lidostā nebūtu svara ierobežojuma čemodāniem, pieļauju, ka daudzu tūristu somas būtu pilnas ar šiem mazajiem dabas mākslas veidojumiem.

Ļoti ātri un emocionāli pagāja pēdējā diena Itālijā. Vakarā viesnīcā kārtojām savas ceļasomas, baudījām beidzamās vakariņas lēnām un nesteidzoties pie vīna glāzes un sapratām, ka, lai vai kādi ir lidostās svara ierobežojumi bagāžām, iespaidi, emocijas un atmiņas iet cauri visām muitām un nepakļaujas nevienam ierobežojumam.

Caur lidmašīnas logu vēlreiz izdevās ieraudzīt Pizas torni un baziliku un tad jau drīz varēja vērot Alpu kalnu sniegotās virsotnes un šīs vasaras sāpi – izžuvušo upju gultnes.

Mēs katrs atvedām mājās pilnu somu ar emocijam un iespaidiem ‒ gan tie, kuri Itāliju ieraudzīja pirmo reizi, gan tie, kuri tur jau bija bijuši vairākkārt. Ceļojums bija skaists, bet, lai cik interesantas bija vietas, ko apmeklējām, tās neaizmirstamas padarīja satiktie cilvēki un jaukā kompānija ‒ koris “Vidzemīte” un viņu atbalstītāji, kas ir kā viena liela ģimene. Ja arī jūs vēlaties pievienoties šai ģimenei, esiet laipni gaidīti katru pirmdienu pulksten 18.30 Smiltenes kultūras centrā, kur tiekamies mēģinājumos un plānojam nākamos koncertus ‒ tuvākus un tālākus.

Savukārt par “Toskānas vilinājumu” vismilzīgākais paldies jāsaka mūsu lieliskajam tenoram Ilmāram, kurš sastādīja šo maršrutu un pieskatīja mūs kā tētis visa ceļojuma laikā. Tikpat milzīgs paldies diriģentei Baibai Žēbinai, bez kuras pacietības nebūtu skaistā koncerta dell’Osservanza bazilikā, Ingai un Esterei Strazdiņām, ar kuru palīdzību dziesmas ieguva skaistu muzikālu pavadījumu, kora prezidentei Ingai Štrālei, kuras teiktajam klausīja pat lielākie rezgaļi, kora maciņa turētājai Lailai Špatei, kura rūpējās par to, lai viss kārotais būtu iegūstams, un mūsu mirkļu apturētājai Ingai Zaļkalnei, kura visu skaistumu ir saglabājusi fotogrāfijās.

— Dita Brūzīte