Ja ir nauda, tad šajā valstī ir viss — pilsonība, palikšana brīvībā pēc sabiedrībai bīstama likumpārkāpuma izdarīšanas, izdevīgi darījumi, īpaši medicīniskie pakalpojumi, uzvaras konkursos par peļņu sološu darba objektu iegūšanu.
Ja ir nauda, tad šajā valstī ir viss — pilsonība, palikšana brīvībā pēc sabiedrībai bīstama likumpārkāpuma izdarīšanas, izdevīgi darījumi, īpaši medicīniskie pakalpojumi, uzvaras konkursos par peļņu sološu darba objektu iegūšanu. Visas iespējas un priekšrocības, kuras, pēc tautā dzirdētām valodām, var iegūt ar biezu naudas maku, nemaz nevar nosaukt.
Kopumā pēc sabiedrības aptaujas rezultātiem iznāk, ka Latvija ir otrā korumpētākā valsts Eiropas Savienībā. Tā kā aptauju veikušas vairākas firmas, iegūstot apmēram līdzīgus rezultātus, jāsecina, ka noteiktā tautas daļā viedoklis, ka Latvijā plaukst korupcija, ir kļuvis par pastāvīgu uzskatu, ko nav spējuši mainīt vairākkārtēji valdības pārstāvju un tiesību aizsardzības iestāžu vadošo speciālistu apgalvojumi, ka kukuļu došana un ņemšana ik gadu tiek arvien vairāk apkarota. No kurienes gan tāda spītīga palikšana pie domām par korupcijas zelšanu? Viens no izskaidrojumiem — paši dodam kukuļus un paši to atzīstam. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Aleksejs Loskutovs nojauš, ka pēc dažu Pilsonības un migrācijas dienesta ierēdņu aresta par kukuļņemšanu minētajā dienestā korupcija nesamazināšoties. To, ka KNAB priekšnieka nojautas nav bez pamata, apliecina arī televīzijā redzētie sižeti, kas uzņemti ar slēpto kameru. Dienesta darbiniece mierina apmeklētājus, lai paciešas, drīz visu varēšot nokārtot, bet pagaidām par naudu pilsonību nevarot iegūt, jo sacelts pārlieku liels skandāls.
Šis sižets atklāj lietas būtību — korupcija nepastāv tādēļ, ka likumsargi visus kukuļņēmējus nevar atklāt un apcietināt, bet gan tādēļ, ka ir kukuļdevēji. Esmu pārliecināts, ka no tiem, kuri minētajās aptaujās apliecinājuši, ka pastāv korupcija, lielākā daļa paši ir kukuļdevēji. Tautā nereti dzird, ka kāds palepojas — es, lūk, dakteriem uzreiz iedevu tik un tik simtu latu, un mani nosūtīja uz procedūru, kas ļāva izveseļoties. Vēl esmu dzirdējis — tādu pārkāpumu nevaru darīt, jo man nav nav tik daudz naudas, lai atpirktos. Tātad, ja būtu nauda, tad — darītu. Skatoties veco labo filmu “Mērnieku laiki”, smejamies par Ķenci, kurš ar kukuli brauc pie mērnieka, neapjaušot, ka paši esam ar viņu vienos ratos un tikai kautrības dēļ kukuļdošanu neminam starp senākajām latviešu tradīcijām.
