Lolosim un sargāsim savas mammas, jo pēkšņi var pienākt diena, kad to darīt būs par vēlu. Lolosim un sargāsim savas mammas, jo pēkšņi var pienākt diena, kad to darīt būs par vēlu.
Skolās un bērnudārzos notiek māmiņdienai veltītie pasākumi. Par to liecina uz ielas sastaptās mammas ar puķēm un pašdarinātiem bērnu apsveikumiem rokās.
Esmu visas šīs bezgala sirsnīgās kartītes ar mīļajiem novēlējumiem saglabājusi īpašā albumā un reizēm mēdzu tās apskatīt, lai sajustu to netveramo bērnu mīlestību un atkal pārliecinātos, kā skrien laiks.
Šogad man šī diena vairs nav tik saulaina un priecīga, jo pirmo reizi mammai domātie ziedi neguls viņas rokās, bet gan vēl uz pavisam svaigās kapa kopiņas. Ar prātu mēģinu samierināties, ka diemžēl dzīvē tā notiek, ka bērniem mūžībā jāpavada savi vecāki, bet sirds to negrib un negrib pieņemt.
Reizēm domāju, kā būtu, ja būtu, jo palika tik daudz neizrunātu lietu, nepateiktu vārdu un nepadarītu darbu. Tikai tagad saprotu, cik patiesībā dzīve ir īsa un trausla, un var pēkšņi pienākt diena, kad nekam vairs nav jēgas, jo ir palikušas tikai sāpes un ilgas pēc paša tuvākā cilvēka uz pasaules.
To esmu sapratusi pēc šī nežēlīgā zaudējuma, kad mans sargeņģelis – mamma – nonākusi debesīs. Katru dienu domās sasveicinos ar zilo debesu jumu, cerot, ka mamma to jūt, jo citādi krītu izmisumā, domājot, ka nekad vairs mūžā līdz pat savai pēdējai dienai uz šīs zemes nesajutīšu viņu.
Ceru, ka tā nebūs un viņas gādība un rūpes palīdzēs arī turpmāk mums palicējiem dzīvot un cīnīties.
