Gribu beigt šo rakstu sēriju ar dažām atziņām. Visu tik un tā nav iespējams uzrakstīt nekad, un daudzi novērojumi ir tādi, kas pārāk skaudri vienam otram var atgādināt par piedzīvotajām traģēdijām.
Es pieļauju, ka aizvien atradīsies pašpārliecinātie, kuri apgalvos, ka tas, par ko esmu šeit rakstījis, nav iespējams. Nevar būt tāpēc, ka nevar būt nekad. Risinot jautājumus par latviešu svētkalniem, noliedzēji dalās vairākās kategorijās. Vieni ir ideoloģiskie cīnītāji, kuriem tuvs marksisms un ļeņinisms.
Vēl ir mazticīgie, kuri gan pieļauj Stounhendžas tiesības uz pastāvēšanu, bet nevēlas pieļaut domu, ka arī seno baltu maztautas dzīvojušas tajā pašā koordinātu sistēmā. Trešā grupa ir apšaubītāji, kuri alkst pēc bezgalīgiem strīdiem. Šos tipus es sauktu par enerģētiskajiem vampīriem, kuri savu labsajūtu uztur uz citu cilvēku biolauka enerģijas nosūkšanas.
Mūsdienās vairums zinātnieku atzīst, ka apziņa piemīt jebkuram dzīvam organismam, gan kokam, gan amēbai. Zinātniskos eksperimentos pierādīts, ka informācijas apmaiņa notiek pat atomu vai pat kvantu (fotonu) līmenī.
Nobela prēmija piešķirta zinātniekiem, kuri pierādīja vēl sīkāku elementārdaļiņu – kvarku – eksistenci, un izrādās, ka arī kvarku līmenī pastāv enerģētiskās saites ar apziņas pazīmēm. Un galu galā slaveno hadronu paātrinātāju darbina ne jau muļķi vai visa noliedzēji.
Eksperimentāli pierādīts, kā notiek informācijas apmaiņa starp dzīvajiem augiem. Daudzas istabas puķu audzētājas man apliecinājušas, ka nīkuļojošu augu iespējams “uzmundrināt” ar mīlestības pilniem vārdiem un pieskārieniem.
Latviešu tautas teikā stāstīts par to, ka senlaikos cilvēki pratuši sarunāties ar kokiem. Esmu šādus fenomenus novērojis arī mūsdienās. Kaut kad deviņdesmito gadu sākumā lasīju interviju ar kādu ārsti, kurai piemita šādas spējas: viņa nespēja baudīt pastaigas mežā, jo koki viņai sūdzēja katrs savas bēdas.
No teiktā viens secinājums. Visvērtīgākās dziednieciskās tējas iegūstamas no pašaudzētiem augiem, no tādiem augiem, kas augšanas laikā saņēmuši nākamā lietotāja mīlestību. Tas pats sakāms par pārtikā lietojamiem augļiem un dārzeņiem.
Ļaunuma eskalācijaPašreizējo dižķibeli raksturo neapvaldīts ļaunums. Tiek nolādēta valdība, kaut kādi mistiski oligarhi un pat tuvākie kaimiņi. Ļaunums ir milzu postošā enerģija, kas šajā gadījumā desmitkāršo tās nelaimes, ko radījusi ekonomiskā krīze. Populāra kļūst melnā maģija.
Astoņdesmito gadu beigās no Maskavas uz Rīgu tika sūtīti “lektori”, kuri sabiedrību apmācīja kaitnieciskajā maģijā. Ivars Vīks, apmeklējis pāris seansu, man vēstulē sūdzējās, ka maskavieši mācot tikai kaitniecību, bet nemācot, kā no ļaunām burvestībām izsargāties.
Sekas baudām šodien. Tiesa, visos gadījumos ir iespējama enerģētiskā pašaizsardzība, ja cilvēks neprot neko citu, tad palīdzēt var Tēvreizes noskaitīšana. Un jebkurā gadījumā ļaunumam ir tā īpašība, ka agri vai vēlu tas nāk atpakaļ.
Man personīgi pret ļauna vēlējumiem palīdz apstāklis, ka esmu cilvēks ar noslēgtām čakrām. Palīdz arī tas, ka Vijciemā senie kulta akmeņi un visa apkārtējā vide bloķē negatīvo enerģiju piekļuvi.
Arī pazīstami ekstrasensi man ir iemācījuši dažus paņēmienus, kādā veidā ļaunumu aizsūtīt atpakaļ pie autora. Pats gan šo paņēmienu nekad neesmu pielietojis, jo īstajā brīdī parasti piemirstas to izdarīt. Bet dažiem cilvēkiem to esmu iemācījis.
Teiksim, viena sieviete sūdzējās, ka viņas kaimiņiene, profesionāla burve, katru vakaru viņai sūta nolādējumus: nākot spēcīgas enerģijas viļņiem vien, esot grūti paelpot, bet suns sākot smilkstēt un purinot galvu tā, ka ausis sitoties gar vaigiem. Kad nākošajā vakarā izmantojusi manu padomu, viss ātri beidzies, bet pati burve sekojošajā dienā staigājusi ar vilnas lakatā satītu galvu.
Cik maz no šīm lietām vēlas saprast pārgudri cilvēki, lieliski liecina domu apmaiņa internetā, un esmu gandrīz laimīgs, ka man šīs modernās tehnoloģijas izmantošana ir liegta.Ļaunums ir tas spēks, kas tautai atņēmis svētību.
Skats uz neparastībāmDakterim Pēterim Kļavam nesen bija interesants raidījums kopā ar Modri Slavu. Tā kā esmu trenējis intuīciju, tad atļaušos divas lietas komentēt no sava skatpunkta.
Dakteris Kļava minēja gadījumu, kā trīsgadīga meitenīte mierinājusi savus vecākus, lai tie neraud, kad viņa dosies projām no šīs dzīves. Viņai jau augot spārniņi, un “tur būs ļoti labi”. Pēc kāda laika meitenīte bērnudārzā nav pamodusies no diendusas. Šis ir uzskatāms piemērs dvēselītes astrālajam ceļojumam, ko pazīst cilvēki, kas pārcietuši klīnisko nāvi. Šajā gadījumā bērna dvēselīte jau ilgāku laiku bija devusies astrālajos ceļojumos, līdz nolēmusi vairs neatgriezties ķermenī.
Vēl raidījumā zvanīja kāda paveca sieviete, kurai draiska šuneļa lēkāšana pagalmā asociējas ar agras bērnības vīziju, kad viņa pati tādā pat bezbēdībā skraidījusi un lēkājusi. Modris Slava, manuprāt, savos skaidrojumos iegrima pārāk dziļi misticismā.
Atbilde meklējama faktā, ka ikviens bērns savā attīstībā iziet to garīgās un emocionālās attīstības fāzi, kas cilvēkam kopīga ar dzīvnieku pasaules pārstāvjiem. Cilvēkiem ar spilgtu iztēli šādas asociācijas atjaunojas. Gluži kā ir cilvēki, kuri spēj atcerēties savu piedzimšanas brīdi.
