Vēsturē pieredzētas dažādas galējības. Bija laiks, kad Romas seno kultu fanātiķi slepkavoja pirmos kristietības sludinātājus. Un nebija ilgi jāgaida, kad kristietības fanātiķi izmantoja inkvizīciju, lai izdeldētu visus, kas, viņuprāt, nepareizi ticēja.
Padomju “zinātniskā ateisma” gados latviešu tālie senči, tautasdziesmu sacerētāji, tika uzskatīti par bezdievjiem, jo pat tā laika arheoloģiskajos materiālos vajadzēja ignorēt jebkādu kulta priekšmetu atradumus. Kad ar Ojāru Ozoliņu sākām sabiedrībai darīt zināmu par Bitarkalna svētvietas apzināšanu, labi informēts zinātnieks mani brīdināja, ka partijas centrālkomitejai tas varot nepatikt, jo interese par dabas reliģijas kultiem tiekot pielīdzināta iešanai baznīcā.
Vairāk lasiet rītdienas, 8. aprīļa, laikrakstā “Ziemeļlatvija”!
